Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

pasakās lietots 405 reizes. Lūgšana ir viena no senākajām reliģiskajām ceremonijām,
kas izpaužas kā vēršanās pie dieva/-iem ar kādu lūgumu, vajadzību,
arī pateicību (Тайлор 2000: 484). Lūgšanai raksturīga viennozīmīgi
pozitīva konotācija. Tā paredz laipnu vēlēšanās, prasības (kādam, lai tas ko
dara vai atļauj ko darīt) izteikšanu (LLVV IV: 748). Pasakās tā ir universāla
formula, kas pretendē uz pozitīvu risinājumu, tāpēc var tikt lietota situācijās,
kas pēc būtības traktējama arī kā pavēle, piemēram: valns lyudze,
lai atdūt tū, kū muojuos napamete (Š V: 292). Lūgšanās var tikt uztverta
arī kā taisnošanās (Lopsa lyudzuos, ka nazoguse zuoļu butelītes (Š VIII:
392)) vai atpirkšanās (..tys valns atsalyudz un Juoņam īdeve žyvučus / \no
krievu val. живучий — A. J.-Š. /
\
zuoļu (Š II: 251)). Lūguma pozitīvs rezultāts
daudzējādā ziņā atkarīgs no tā, kam un kā lūgšana/-ās tiek izteikta. Ja
tas ir, piemēram, Dievs un pasakai kopumā raksturīgs kristietisks konteksts,
lūgšana tiek izpildīta pat tad, ja tā pēc būtības nesakrīt ar vispārējiem
tautas morālajiem priekšstatiem. Tā meitai, kura nomet savu jaundzimušo
bērnu apēšanai cūkām un nolūdzas: Dīveņ, atlaid maņ grākus un pasļāp
munis vainis (Š X: 97), grēks tiek piedots. Savukārt, ja lūgums tiek
izteikts personāžam, kas neatbilst tautas priekšstatiem par padoma devēju
vai palīdzības sniedzēju, lūgums var palikt arī neizpildīts: jei gon lyudzas,
bet jis jū nūkaun, apprecej cytu sīvu un dzeivoj laimīgi (Š VII: 486). Tāpēc
pasakās atrodami lūgšanas papildu paņēmieni pozitīva lūgšanās rezultāta
nodrošināšanai. Visbiežāk tie ir: lūgšanas divkāršojums (ļaudis lyugtin lyudzās
(Š VIII: 68)), lūgšanas spēcināšana ar semantiski līdzvērtīgiem verbiem
vai lūgumu pastiprinošām darbībām (klīdze i lyudzjās (7.A.563),
lyugt un mātuot ar rūkuom (Š III: 459), vairākkārt atkārtots lūgums (otkon
lyudz). Pragmatiskāks veids, kā panākt lūguma izpildi, ir samaksas nodrošināšana:
jis palyudza (..) un īmoksuoja viņam pīci rubļi (8.A.562). Šāds
daudzveidīgs konteksts liecina, ka tauta pietiekami skaidri apzinās lūgšanas
kā universāla maģiska līdzekļa nozīmi, tomēr no lūgšanas kā sakrālas
rituālas darbības tā modificējusies par komunikatīvu konstanti, kas piemērojas
fona situācijai un kļūst par pragmatisku līdzekli utilitāru labumu
gūšanai.
Lamāšana/-ās ir otrs emocionāli marķētais komunikācijas kods, kas
pasakās atklājas ar negatīvu konotāciju. Darbības vārds lomuot (ieskaitot
negatīvās konotācijas ziņā semantiski vājināto sinonīmu buortīs) dažādās
formās pasakās minēts 145 reizes. Pamatā tas saglabā tradicionālo nozīmi
‘saukt (kādu) rupjos, apvainojošos, aizskarošos vārdos, izteicienos; teikt
(kādam) šādus vārdus, izteicienus’ (LLVV IV: 589). Zīmīgi, ka pasakas
125