Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Autoru interesē aktīvi uzņēmēji, kā Viesturs Gabrusāns, kurš audzē
strausus, vai Aldis Slišāns Rekovā, kurš ir biškopis ar apmēram 1 680 000
bišu saimju locekļu. R. Ziedonis sarunājas ar Landskoronas prāvestu Aivaru
Kursīti, Krivandes pareizticīgo baznīcas mācītāju tēvu Nikolaju un Baltinavas
draudzes prāvestu Ivaru Babri, tādējādi parādot gan dažādu kristīgo
konfesiju līdzās pastāvēšanu, gan reliģijas nozīmi Latgales dzīvē. Ceļojuma
grāmatā ir ietvertas daudzas tikšanās ar lauku cilvēkiem — gan septiņdesmitgadīgo
Antonu Ornicānu Dagdā, kurš vasarā krauj siena ruļļus un ir
pasaules spēka vīru čempions, gan 97 gadus veco Viktoriju Krivjonokovu,
gan Valfrēdu Miezīti, kurš Berezovkā audzē retu sugu baložus. Visi šie
cilvēki rada gaišu un darbīgu Latgales tēlu. Grāmatai ir apliecinošs patoss.
Ir skaidrs, ka tas ir bijis R. Ziedoņa darba princips — radīt dzīvespriecīgu
priekšstatu par Latgali un apiet Latvijas politiskajā un sabiedriskajā
dzīvē strīdīgus jautājumus (latgaliešu valoda vai dialekts), neattēlot un
neakcentēt smagās ekonomiskās problēmas (lielākais bezdarbs un imigrācija
Latvijā). Grāmata ir tapusi Latvijas ekonomiskās augšupejas laikā
(„treknajos gados“), tajā skan prieks par lielisko, pat Rietumeiropā reti izmantotu,
moderno lauksaimniecības tehniku. Lasot grāmatu krīzes posmā,
rodas pārdomas, kas ar, teiksim, Alda Ločmeļa vai Guntara Bartkeviča
lielsaimniecībām notiek pašlaik, vai nauda tiešām tikusi tērēta racionāli.
R. Ziedonis raksturo latgaliešus kā ļoti viesmīlīgus (te tiek saglabāta
tradīcija latgalieša tēlojumā latviešu literatūrā), uzņēmīgus, patstāvīgus un
optimistiskus cilvēkus. Raksturojot individuālu cilvēku skatu un darbību,
autoram izdodas parādīt pierobežas latgaliešu dzīves sparu un dzīves prieku.
Autora iemīļots vārds, raksturojot dažādas norises, ir „vitāls“, bet vitalitāte
ir trešā nozīmīgā iezīme Latgales tēlā, tādējādi R. Ziedoņa Latgali
raksturo patriotisms, tolerance un vitalitāte. Šīs trīs pazīmes R. Ziedonis
akcentē visā darbā, atlasot faktus, tēlojot cilvēkus un notikumus, komentējot
redzēto un piedzīvoto.
Nenoliedzama ir R. Ziedoņa spēja raksturot interesantus, stiprus un
darbīgus cilvēkus, tos viņš atrod gan skolā, gan baznīcā, gan lauku sētā.
Arī A. Meiera korekti atturīgās un auksti skaistās robežas bildes (zīmes,
ēkas utt.), fotografējot Latgales ļaudis, pārvēršas, — tajās parādās cilvēks
kā individualitāte un savdabība, ienāk reāla kultūrainava.
R. Ziedoņa Latgale ir vieta, kur „dzīvība vairojas“, viņa Latgale nav
Eiropas nabadzīgākais (un arī nelaimīgākais) reģions, te viņš latviešu literatūras
un mūsdienu preses tradīcijai neseko. Ar R. Ziedoņa pausto pārliecību
par Latgali, kur dzīvība vairojas, gan nedaudz kontrastē fotogrāfijas,
jo tajās ir ļoti maz bērnu un jaunu cilvēku.
139