Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

šķirts no reālās pasaules, atrodas beztiesiskā vai pilnvērtīgu eksistenci ierobežojošā
stāvoklī: Kaidā škierstā gulēja skaista meita un ruodījuos, ka jei
dzeiva, tikai narunoj (Š IV: 50). Ciešo saikni starp dzīvi un spēju runāt (arī
smieties) pierāda runāšanas aizlieguma motīvs, kur varonim noteikts laika
posms jāiztur bez runāšanas: Jo tu puordzeivuosi septiņi godi narunuodama
un nasasmīdama.. (Š IV: 537). Pārbaudījuma perioda ilgums ir tiešā
veidā atkarīgs no rezultātā iegūstamā labuma. Minētajā piemērā māsa uzņemas
septiņu gadu pārbaudījumu, lai atgūtu desmit savus brālīšus. Šādos
gadījumos personāžs, kas nerunā, tiek uztverts kā altruistisks varonis, kas
citu dēļ iztur pārcilvēciskus pārbaudījumus. Pozitīva konotācija verbam
narunuot ir vērojama arī situācijās, kad nerunāšana tiek interpretēta kā palīdzība
varonim. Proti, tas, kas nerunā, patiesībā neatklāj informāciju, kas
var kaitēt varonim vai ir noslēpums. Gūteņa, narunoj, ka es nūskrēju, lūdzas
bārenīte, bēgdama no veča (Š V: 496).
Savukārt tad, kad atteikumam runāt ir subjektīvi iemesli, tas tiek saistīts
ar tādām varonim piemītošām nosodāmām rakstura īpašībām kā, piemēram,
dusmas, apvainojums, spīts: bet tī dusmeigi un nikuo narunoj
(Š VI: 484) vai jei tjeišom narunoj, nu siržu (Š IX: 233). Šādos gadījumos
atteikums runāt neļauj atrisināt konfliktsituāciju, bremzē varoņa attīstību.
Toties tad, ja varonim izdodas pārvarēt bailes, aizvainojumu vai dusmas,
iespējams pārrāvums, kas gala rezultātā ļauj nonākt pie pozitīva atrisinājuma:
Kvadra ilgi nikuo narunuoja, bet golu golā izstuostīja... (Š X: 141).
Skatot kopsakarībās runāšanas un nerunāšanas izpausmes pasakās,
var apgalvot, ka tās abas ir sakrāli akti, kas iezīmē kādas pasakas sižetā būtiskas
darbības sākuma vai pagrieziena punktu, atklāj runāšanas ciešo saistību
ar cilvēku fizisko un emocionālo labsajūtu un apliecina varoņu eksistenciālo
statusu.
Runas akcionālo kodu kognitīvais līmenis
Runas akcionālo izpausmju savdabība izvēlētajā avotā atklājas divos
līmeņos — kognitīvajā un emocionālajā. Kognitīvajā līmenī ietilpst verbi,
ko nosaka pasakas mutvārdu forma (stuosteit) un vēstījuma pamatīpatnības
(saceit, vaicuot). Savukārt emocionālajā līmenī ietilpst verbi, kas atklāj ne
tikai saturiskos, bet arī attieksmes komponentus (klīgt, lyugt, lomuot, pavēlēt).
Darbības vārds stuosteit pasakās dažādās formās minēts 500 reizes.
Pamatā tas saglabā tradicionālo nozīmi — ‘runājot vēstīt, paust’ (LVV
1987: 765). Pasakās šī pamatnozīme iegūst žanra specifikas ietekmētas nozīmes
nianses attiecībā uz stāstījumu saturu, norisi un kontekstu. Stāstīju-
121