Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

ļu). Mūsdienu rakstniekiem, kas raksta latgaliski, visbiežāk ir dalīta identitāte.
Viņi apzinās sevi piederam gan latgaliešiem, gan latviešiem. Tomēr ir
arī rakstnieki ar pilnu identitāti, kas sevi uztver tikai par latviešiem vai
tikai par latgaliešiem un dažādu iemeslu dēļ savus literāros darbus raksta
vienīgi latgaliski, vienīgi kopnacionālajā valodā vai latviski un latgaliski.
Etniskās identitātes pieņemšana var būt apzināta vai neapzināta.
Rakstniekam, kurš raksta latgaliski, tā ir apzināta — uz to nepārprotami
norāda autora darbu valodas izvēle situācijā, kad šī valoda ir viena no divām
rakstu valodām un valsts valoda ir latviešu valoda citā rakstu valodas
formā. Rakstnieks tāpat kā jebkurš no mums ietilpst dažādās sociālās grupās
— gan lokālās (ģimene, draugi, kolēģi), gan globālās (dzimte, šķira,
tautība, nacionalitāte jeb valstspiederība), piederību šīm grupām atspoguļojot
savā valodā, kas ietver ne vien starpgrupu attiecības, bet arī attiecības
starp indivīdiem, personisko dimensiju. Turklāt šīs attiecības valodā nav
statiskas, tās ikvienā cilvēka dzīves posmā variē. Tā kā rakstnieks tāpat kā
pārējie cilvēki — un pat izteiktāk — nav pasīvs valodas lietotājs, viņš aktīvi
lieto valodisko izvēļu pieejamību savas un/vai savu darbu varoņu identitātes
veidošanai un iezīmēšanai.
Kādā no valodām cilvēks runā jau no viena gada vecuma. Pastāv
uzskats, ka cilvēka psihe izveidojas līdz 4–5 gadu vecumam, tajā laikā
notiek arī viņa personības veidošanās un ieiešana kultūrā — inkulturācija/socializācija,
tātad kultūras laiktelpas, funkcionālo objektu, darbības
veidu, saskarsmes, normatīvo veidojumu apguve (Садохин 2006: 172).
Personība izveidojas šajā laikā un šajā vidē, tajā arī pēc tam cilvēks jūtas
vislabāk, viskomfortablāk, tajā vislabprātāk atgriežas. Tāpēc saprotams, ka
valoda, kuru runā šajā laikā, arī ir vispatīkamākā, ērtākā — tā, ko autors
dabiski lietotu ne vien runā, bet arī savos rakstītajos darbos. Tomēr literāro
darbu valodas izvēli var noteikt arī citi faktori, ne vien bērnības, bet arī
pieaugšanas socializācija — valoda, kurā gūta izglītība vai kurā rakstījis
autors, ko rakstnieks izvēlējies par savu garīgo mentoru, valsts valoda un
publicēšanās iespējas, ieiešana dažādās sociālajās grupās. Tā, piemēram, ir
jāņem vērā, ka dažos laika posmos bijušas iespējas iegūt pamatizglītību
latgaliski vai attiecībā uz latgaliešu rakstu valodā tapušo literāro darbu
izdošanu pastāvējuši dažāda līmeņa drukas un izplatīšanas aizliegumi:
234
1865.–1904. g. — latīņu burtu aizliegums Latgalē. Rokraksta literatūra un
„muotis škola pi rateņa“. (..) 1934. g. — Latgaliešu valoda pakāpeniski tiek
skausta, no bibliotēkām pazūd latgaliešu grāmatas u. tml. (..) 1960. g. —
Iznāk pēdējais „Kolchoznīku kalendars“, Latgalē praktiski sākas otrais
drukas aizliegums. Latgaliešu grāmatu izdošana turpinās vairs tikai trimdā,
kur arī darbs praktiski apstājas, kad 1984. gadā mūžībā aiziet Vladislavs