Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

aksturojumam īpaši svarīgs likās kāds reālijas apzīmējums, kaut koncepta
būtība tajā nerealizējas pilnībā. Tāpēc, raksturojot vārdnīcai atlasītās vienības,
var izmantot neitrālāku apzīmējumu k u l t ū ras zī m e s , kaut teorētiski
skaidrāks ir koncepta un mentefakta apzīmējuma lietojums.
Attieksmē pret koncepta jēdzienu teorētiskajā literatūrā pastāv divi
visai atšķirīgi viedokļi:
1) tas lielā mērā ir modes vārds, ko daudzi lieto, lai „piešķirtu novitāti
pētījumam, ar to vienkārši aizvietojot jēdziena, priekšstata apzīmējumu,
ignorējot tā psiholingvistisko raksturu“ (Залевская 2000);
2) „Koncepts — sintezējošs lingvomentāls veidojums, kas metodoloģiski
aizvieto tādus jēdzienus kā priekšstats (tēls), jēdziens un nozīme un
ietver sevī visus šos nojēgumus reducētā veidā, kļūstot par sava veida
hiperonīmu nosauktajiem nojēgumiem. (..) to raksturo heterogēnums,
daudzpazīmju struktūra, pārņemot no diskursa priekšstatu par jēgu, no
tēla — metaforiskumu un emotivitāti, no nozīmes — tā leksiskās
nozīmes esamību valodas sistēmā“ (Воркачев 2005: 78).
Pie konceptam raksturīgām pazīmēm min šādas:
1) „pārdzīvojamība“, tā aksioloģiskais raksturs, spēja ietekmēt cilvēka
gara dzīvi, mainīt tās ritmu;
2) semiotiskais blīvums, piepildījums (Крючкова 2009: 56), kas parādās
virknē valodas sinonīmu (vārdu un vārdsavienojumu), tematiskajās
rindās, folkloras un literatūras sižetos un sinonimizētos simbolos
(mākslas darbos, rituālos, ikdienas stereotipos, materiālās kultūras
priekšmetos un izpausmēs), raksturojot šī koncepta svarīgumu pēc
nacionāli lingvokulturoloģiska faktora apvienotai kopībai;
3) dažādi izteiksmes veidi — koncepta klātesamība leksikas asociatīvās
paradigmātiskās un sintagmātiskās attiecībās, noteikts metaforisko valodas
līdzekļu kopums, „pravietiskas, viedīgas“ konotācijas (Красных
2003; Воркачев 2005).
Pēc vairāku teorētiķu atzinuma, tieši semiotiskais blīvums, piepildījums,
spēja būt par tēmu (Крючкова 2009: 53) aizvien jaunos diskursos ir
svarīgākā koncepta atšķirība no vienkārši tēla, simbola vai jēdziena. Tieši
šā iemesla dēļ topošajā lingvoteritoriālajā vārdnīcā nevar viennozīmīgi apgalvot,
ka izvēlēti 300 koncepti, jo vairākas izvēlētās vienības ir teritoriāli
svarīgas, ietver papildsemantisku vai emocionālu marķējumu, dažādus valodas
izteiksmes veidus, bet ir ar samērā viennozīmīgu nozīmes skaidrojumu
(piemēram, Rāzna vai spīdvejs). Šai sakarā tiek izmantota lingvokonceptoloģijas
teorētiķes V. Krasnihas (Красных 2003: 157) piedāvātā kultūras
kognitīvā lauka shēma:
269