Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

daudzveidība rada lingvistisku sajukumu, kas izpaužas dažādu valodu kodu
un simbolu apvienojumā (piem., MANdzu! BUM) un jaunu vārdu un
vārdu savienojumu izveidē (piem., Nite, Karsta stacija), kā arī apjukumu,
jo apziņa nespēj uztvert un filtrēt daudzveidīgo vizuāli uztveramo informāciju
(Hedons 2002).
Piemēri rāda, ka valodas zīmes ir noderīgas pragmatiskiem mērķiem,
lai orientētos telpā (pilsētā) un atrastu nepieciešamo galamērķi. Tātad lingvistiskā
ainava psiholoģiski saistīta ar drošības sajūtu, ko sniedz uzraksti
un starptautiski simboli svešā vidē, ar spēju mazināt stresu. Psiholoģisks
diskomforts var rasties no pārlieku uzbāzīga krāsu spilgtuma vai kontrastiem,
valodas zīmju skaita un daudzveidības, kā arī no lingvistiskās nekompetences
— nespējas uztvert rakstīto tekstu.
Lingvistiski valodas zīmēm kopumā (lingvistiskajai ainavai) piemīt
trīs pamatfunkcijas: i n f o r m a t ī v ā , simboliskā un mitoloģ isk
ā (folkloras). Informatīvā funkcija ir saistīta ar valodas situācijas (valodu
daudzveidības, valodu kontaktu) atainojumu publiskajā telpā, simboliskā
— ar valodas un ziņojuma izvēli, ar valodas spēku (prestižu, vērtību) un
identitāti (etnolingvistisko vitalitāti). Jāatzīmē, ka šīs trīs funkcijas lingvistiskās
ainavas izpētes aizsācēji Ričards Bourhis un Rodrige Lendrijs uztver
kā svarīgus kritērijus valodu maiņai un valodu ilgtspējai (Landry,
Bourhis 1997: 46). Mitoloģiskā funkcija ir saistīta ar tradicionālās kultūras
nodošanu ar valodas zīmju starpniecību, atklājot kultūrvēstures ainavu. Šāda
informācija uztverama intuitīvi, to identificējot kā sev, savam kolektīvam
un sabiedrībai piederošu. Kā papildu funkcija minama administratīvā
funkcija, kas saistīta ar valodas politiku un noteikumiem (plašāk par lingvistiskās
ainavas funkcijām sk. Kotze 2010: 26–31; Huebner 2006: 37–38;
Shohamy 2006: 110; Scollon&Scollon 2003: 7; Hicks 2002: 2–5).
Valodu vides veidošana ir attiecināma uz lingvistiskās ainavas simbolisko
funkciju, kas var variēt no nejauša un neapzināta darbību kopuma
līdz pārdomātam valodas menedžmentam — valodas plānošanai
un organizēšanai publiskajā telpā. Valodas menedžmenta teorijās ar menedžmentu
tiek saprasts „metalingvistisko aktivitāšu kopums vai izturēšanās
pret valodu (diskursa veidošana un uztveršana) dažādās sociālās sistēmās
— individuālos un valsts uzņēmumos vai iestādēs, plašsaziņas līdzekļos,
ģimenē, kā arī atsevišķu runātāju valodas situācijā“ (Nekvapil 2006:
100). Valodas menedžmentu lingvistiskajā ainavā veido un raksturo katra
uzņēmuma vai iestādes un pilsētas kopumā lingvistiskā tēla izveide, tā
uztvere un interpretācija (sk. tālāk). Tas ir saistīts ar dažādiem kontekstiem
(politiskiem, ekonomiskiem, emocionāliem) gan valodas zīmes adresanta,
250