Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte
Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte
Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
2–3 hektārus lielas saimniecības ar 2–3 metriem platām šņoru zemēm.<br />
Apzīmējums šņoru zemes pirmo reizi oficiāli lietots <strong>Latvijas</strong> Agrārās<br />
reformas likumā (LRSS: 1108), tas ātri izplatījās latviešu žurnālistikā un<br />
sabiedrībā.<br />
Vienas saimniecības zeme, kas bija sadalīta šņorēs, parasti bija izkaisīta<br />
pa visu sādžu. Nereti vienas sētas saimnieka zeme sastāvēja no vairākiem<br />
desmitiem šņoru, šņore dažkārt bija tikai 2–3 metri plata, 100 un vairāk<br />
metrus gara. Tā, piemēram, 20. gs. 20. gadu sākumā Daugavpils apriņķa<br />
Aulejas pagasta Drongānu sādžā 11 saimniekiem piederēja 83,913 hektāri<br />
zemes, kas bija sadalīti 880 šņorēs. Īpatnēji, ka zemes daudzums katram<br />
saimniekam bija atšķirīgs — no 3,995 līdz 15,991 ha, bet šņoru skaits<br />
vienāds — katram saimniekam 80 šņores (LVVA(a): 2). Rēzeknes apriņķa<br />
Viļānu pagasta Brikuļu sādžā 6 saimniekiem zemes daudzums svārstījās<br />
no 6,63 līdz 13,26 ha un bija sadalīts 264 šņorēs — 44 šņores katram<br />
saimniekam (LVVA (b): 3). Precizitāte zemes platību uzskaitē liecina par<br />
zemes trūkumu un tās lielo vērtību Latgales sādžās. Šņores viena no otras<br />
dažkārt atradās pat vairāku kilometru attālumā. Tāpēc katrai šņorei bija<br />
savs nosaukums, parasti norādot arī kādu reljefa vai kādu ģeogrāfiskā<br />
izvietojuma īpatnību: šņore aiz lielā ceļa nr. 1, šņore aiz lielā ceļa nr. 2 ,<br />
šņore gar strautu nr. 1, nr. 2, nr. 3, nr. 4 (LVVA(c): 51–53).<br />
Šaurās šņores varēja apart tikai gareniski. Turklāt bija jāuzmanās, lai<br />
neaizskartu ežu vai cita saimnieka šņori. Mēslojumu taupības nolūkos lika<br />
šņores vidū. Tādējādi šņores vidū labība pārauga un sakrita veldrē, bet<br />
šņores malās tā tikko uzdīga. Dekteram, Jezupam Grišānam un Oto Svennem<br />
labība šņorēs asociējas ar sariem uz cūkas muguras — vidū lielāki un<br />
stingrāki rugāji, pa malām — mazāki un retāki (Dekters 1970: 7; Grišāns<br />
1968: 233; Svenne 1923: 41).<br />
Šņoru saimniekošanas sistēma bija galvenais trūkuma cēlonis. Pēc<br />
J. Grišāna, daudzās Latgales sādžu saimniecībās savas labības pietika tikai<br />
līdz Ziemassvētkiem. Šņoru zemju turētāji: ar gryuteibom varēja izturēt<br />
vīnu zirdzeņu, vīnu gūteņu un cyuceņu (Grišāns 1968: 233).<br />
Šņores dažkārt bija arī konfliktu cēlonis starp pašiem sādžiniekiem.<br />
Pēc B. Briškas, labību stiprākās saimes no savām šņorēm parasti novāca<br />
pirmās. Tāpēc vājākajām saimēm vajadzēja strādāt pat naktīs, jo nenopļautās<br />
šņores bieži tika nobradātas (Briška 1969: 6).<br />
Kopīgās pļavas un ganības ik gadus pārdalīja. Tas bija sarežģīts un<br />
laikietilpīgs process. Nereti siena pļāvēji vairāk laika patērēja pie pļavu uzmērīšanas<br />
un strīdiem nekā pie pašas pļaušanas. Meži, ganības un pļavas<br />
dažkārt bija konfliktu cēlonis ne tikai starp vienas sādžas saimniekiem, bet<br />
147
Change language