Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Arī jēdzieniskais vārdu savienojums „vēsturiskā realitāte“ ir dažādi
interpretējams. Profesionāliem vēsturniekam, tāpat kā citiem sabiedrības
locekļiem, ir savs redzējums par to, kas ir un vai vispār ir vēsturiskā realitāte.
Vēstures interpretācija taču būtu stipri vienveidīga un līdz ar to mazāk
interesanta, ja nebūtu kaislīgu objektīvas un subjektīvas vēstures aizstāvju,
vēsturnieku ideālistu un vēsturnieku ciniķu 62 .
Teritorija, valsts, tauta un nācija ir ierasti lielumi, ar kuriem operē
vēsturnieki, nereti aizmirstot, ka minētie jēdzieni ir cilvēku izgudrojums,
kas piedzīvo nerimstošu ģenēzi un kas nav iedomājami bez mīta, bez tādām
cilvēciskām īpašībām un mītiskām kategorijām kā atcerēšanās un aizmiršana,
varonība un nodevība, aizvainošana un piedošana, apmelošana un
slavēšana, akcentēšana un noniecināšana, draudzība un naidošanās. Nācijas
mīta spēks slēpjas nevis vēsturiskās realitātes patiesumā, bet sabiedrības
asociatīvajās saitēs ar pagātnes notikumiem.
Tāpat kā jebkurai nācijai, arī latviešiem ir svarīgs nācijas rašanās
mīts, kura demitoloģizācija varētu būt profesionālu vēsturnieku uzdevums,
taču šā uzdevuma realizācija varētu radīt neprognozējamas sekas, jo nacionālais
mīts ir nācijas pamatā. Mīts leģitimē nāciju, rada kolektīvo atmiņu
un kolektīvo identitāti, kuru apšaubīšana ir bīstama. Tiesa, pārlieku lielam
dramatismam nav pamata, jo, neraugoties uz to, ka vēsturnieki ir atmiņu
pārstrādātāji, viņu pētījumi nav lielākais apdraudējums nacionālajiem
mītiem un leģendām. Atmaskojošu rakstu sērija specializētos vēstures žurnālos,
kas ir domāti šaurai profesionāļu auditorijai, ir bezspēcīga vēstures
tuvi, viņš tos īpaši neatdalīja. Rietumeiropas filozofi bija tie, kas pievērsās mīta nozīmes
analīzei jauno Eiropas nāciju tapšanā XVI–XIX gadsimtā (Burke 1992: 101;
Stranga 2006: 9; Renan).
Rietumeiropā aptuveni 40 gadu laikā, bet Latvijā — XXI gs. pirmajā desmitgadē,
jēdzieniskais vārdu savienojums „vēstures mīti“ no zinātnieku pētījumiem ir pārcēlies
uz populāro publicistiku, tādējādi piedzīvojot neizbēgamu zinātniskās jēgas
degradāciju. Ērti un vienkārši ir līdz galam nesaprotamām lietām vēsturē uzspiest
„mīta“ zīmogu, lai noņemtu no sevis atbildību par nezināšanu. Raksta „Latgale un
latgalieši: mīts un vēsturiskā realitāte“ autors balstās uz priekšstatu, ka katrai nācijai
ir savs nācijas tapšanas mīts, kurš sevī ietver daudzas zinātniskai kritikai pakļaujamas
strīdīgas vēstures epizodes. Liberālā pieeja vēstures izpētē neliedz vēlmi neviennozīmīgos
vēsturiskos notikumos saskatīt „mītus“, taču autoram šāda pieeja
šķiet „mīta“ jēgu devalvējoša.
62 Nevar pārmest objektīvās vēstures aizstāvjiem vēlmi uzrakstīt faktos balstītu „reālu
vēsturi“. Subjektīvās vēstures aizstāvjiem ir vieglāk, jo viņi apzinās, ka rada pētījumus,
kas tomēr ir tikai mākslinieciski stāsti, kuru ticamības pakāpe ir atkarīga no argumentācijas
līmeņa. Gadu no gada tiek atklāti jauni avoti, kā dēļ jebkura argumentācija
var tikt un tiek atspēkota.
176