Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

es rakstīju tajā. Man, tāpat kā lielākajai daļai tā laika latgaliešu bērnu, bija
situācija, ka bērnībā runāju tikai latgaliski, latgaliešu valodā runāja visi
cilvēki man apkārt, tai skaitā arī baznīcā, uz kurieni bieži gājām, bet latviešu
literāro valodu pirmo reizi dzirdēju tikai radio un skolā. Savukārt, rakstītais
vārds bija tikai latviski, izņemot lūgšanu grāmatas un kaut kur uz
istabas augšas atrastajos žurnālos „Zīdūnis“ un „Katōļu Dzeive“. Lasīju ar
interesi, grūtību nebija nekādu, tikai man tā likās cita dzīve un cita pasaule“
(Rancāne 2010).
Atšķirībā no J. Ryučāna, kurš studēja filoloģiju, A. Rancāne augstskolā
mācījās toreizējās datorzinības — informācijas mehanizēto apstrādi
un iesākumā strādāja dažādās ar ekonomiku saistītās darbavietās. Viņai
valodas apzināšana vispirms bija neiemācīta, neapzināta, intuitīva; dzeja
asociējās ar skolā mācīto, — un skolas programmā nebija dzejas latgaliski
vai kādu ziņu par Latgales rakstību, literatūru; viņai nebija arī augstskolas
zinību par valodu daudzveidīgajām iespējām kā J. Ryučānam. A. Rancāne
veidojās par dzejnieci, kad vismaz atsevišķus dzejoļus bija iespējams publicēt
reģionālajā valodā, viņas pirmais dzejolis latgaliski tapis, aptverot
bērnības valodas daudz plašākas pielietojuma iespējas ne vien kognitīvi,
bet arī emocionāli:
Pirmos dzejoļus latgaliski uzrakstīju astoņdesmitajos gados, tie tika publicēti
pirmajā grāmatā (..). Kāpēc latgaliski? Laikam gan milzīgu iespaidu atstāja
viesošanās pie latgaliešu grāmatu izdevēja un publicista, liela Latgales
entuziasta, Jōņa Cibuļska Rīgā, Pildas ielā, vēlāk arī pie Valeriana Viļčuka.
Tur es jau apjēdzu, ka tā pasaule nav tikai manos bēniņos, bet, ka tā ir reāla,
ka var rakstīt arī tajā valodā, kādā mēs runājam ik dienas. Tajos gados
arī pirmoreiz aizgāju uz Marijas Magdalēnas baznīcu Rīgā, kur dievkalpojumi
notiek latgaliski, un tur jutos komfortabli kā mājās. Acīmredzot tieši
valoda ir tā, kas nosaka māju sajūtu. (Rancāne 2010)
A. Rancāne turpina rakstīt abās rakstu valodās. Viņa atzinusi:
Es laikam esmu divvalodīgā rakstītāja. Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir grūtāk.
Jūtos piederīga abām rakstīšanas tradīcijām un īsti nepiederīga ne pie
vienas. Varbūt tā ir vēlēšanās, lai tas dzejas lasītāju loks būtu plašāks, jo
latviski jau lasa vairāk nekā latgaliski? Šāda iemesla dēļ Antonam Kūkojam
nācās savu grāmatu „Kur ņemies, spēks?“ gandrīz vai visu pašam pārtulkot
latviski, jo izdevniecība Rīgā nevēlējās to izdot latgaliski, baidoties,
ka neizpirks. Tomēr dzejoļi daudz ko zaudēja, vismaz man tā šķita. Tad vēl
arī kādreiz likās, ka latgaliski grūti, pat neiespējami, rakstīt par intīmām,
personiskām lietām, mīlestību, attiecībām. Tagad šo mītu pati sev esmu apgāzusi,
jo man ir daudzi dzejoļi par mīlestību tieši latgaliski. (Rancāne 2010)
Rakstot latgaliski, dzejniece ir izpratusi valodas un arī savas iespējas,
paplašinājusi tās.
241