Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

II
Nacionālisms, ar ko tiek saprasts priekšstatu kopums par nāciju,
kļuva par jauno laiku stihisku spēku. Dzimis līdz ar Franču revolūciju, šis
idejiskais strāvojums pilnībā noformējās XIX gadsimtā. Britu vēsturnieks
Normans Deiviss (Ivor Norman Richard Davies) norāda, ka nacionālisms
parasti realizējas divos variantos — valstiskajā nacionālismā, kas ir valsts
varas iestāžu produkts, vai tautiskajā (etniskajā) nacionālismā, kas izpaužas
kā tautā radies pret valsts politiku vērsts spēks. Valstisko nacionālismu
„no augšas“ iniciē politiskā elite, kas mēģina uzspiest savu redzējumu
(vērtības) „apakšām“, sabiedrībai kopumā, savukārt tautiskais nacionālisms
rodas „apakšās“ — no agrārās (zemnieciskās) kārtas nākušajā inteliģencē,
kas, kā jauna sabiedrības grupa, bija XIX gs. fenomens Austrumeiropā.
Gūstot pietiekamu atbalstu tautas masās, nacionālisms ietekmēja
pastāvošo kārtību (Дэвис 2004: 599).
Nacionālās kaislības neizbēgami radīja konfliktus, krietni mazāk —
veiksmīgas sadarbības izpausmes. Visā Eiropā, lielākoties tās austrumu daļā,
bija etniskās minoritātes, kuru tautiskais nacionālisms nonāca sadursmē
ar centrālās varas realizēto valstisko nacionālismu. Krievijas impērijas
XIX gs. otrajā pusē īstenoto rusifikācijas politiku būtībā varētu skaidrot kā
mēģinājumu centralizēti veidot impērijai lojālu nāciju (pēc principa —
valsts veido nāciju, nevis nācijas valsti) (Хобсбаум 1999: 217), taču, ņemot
vērā, ka Krievijas impērijā dzīvoja aptuveni 200 tautu un etnisku grupu
(Зубов 2009: 129), nevajadzēja būt gaišreģim, lai saprastu, ka minētais
pasākums varētu ciest neveiksmi.
Pareizticības uzspiešana impērijas katoliskajā, luterticīgajā un musulmaniskajā
daļā, kā arī krievu valodas pozīciju mērķtiecīga stiprināšana izglītības,
valsts centrālās pārvaldes un pašvaldību iestādēs, arī presē un grāmatniecībā,
radīja neviennozīmīgu reakciju impērijas pavalstnieku vidū.
Daļa pieņēma „jaunos noteikumus“ samiernieciski, nereti ar zināmu entuziasmu,
taču tā dēvētajās impērijas nomalēs (окраина), it sevišķi impērijas
Eiropas daļā, centralizēti īstenotā rusifikācija saskārās ar pretestību —
tikko dzimušo tautisko (etnisko) nacionālismu, kas katrā konkrētā gadījumā
uzstāja uz savu valodu un kultūru, meklējot pamatojumu savai unikalitātei
teiksmainajā senatnē (Дэвис 2004: 599). Spiedīgajos apstākļos tautiskais
(etniskais) nacionālisms Krievijas impērijas perifērijā uzplauka kā
daiļas, taču ērkšķainas rozes blakus durstīgi adatainam dadzim — valstiskajam
nacionālismam, kas pakāpeniski transformējās rusifikācijā. Izveidojās
jaunsomu, jaunigauņu, jaunlatviešu (vēlāk arī jaunlatgaliešu), jaunlietuviešu,
jaunbaltkrievu un jaunukraiņu kustība. Vēl lielāku jucekli Krie-
181