Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

le un darbos iekļautās identitātes manifestēšana, apzināti vai neapzināti
piepludinot šos darbus plašplūsmas literatūrai latviski.
Tikpat būtisks identitātes jautājums var kļūt latgaliskās identitātes autoru
darbos, kas rakstīti latviski. Tad autorības aprakstā būtu jāiezīmē situatīvais
etniskums, kas izpaužas kā latgaliskums latviešu valodā, kā identitātes
signāli darbu tēmās, aprakstītajā ģeogrāfiskajā vidē, raksturos u. tml.
un varētu izmantot arī F. Kafkas formulēto m a z ā s literatūras jēdzienu,
ko ar m a z ā k ā s literatūras jēdzienu aizstāja Ž. Delēzs un F. Gvatari, uzsverot,
ka šī mazā k ā literatūra nebūtu atvasināma no m a z ā k ā s valodas,
bet gan drīzāk no tā, ko minoritāte konstruē lielākajā valodā, kas viss
esot politisks, iegūst kolektīvu vērtību, — viss, ko autors sakot individuāli,
veido kopus akciju, un galu galā ir tā, ka „mazākās literatūras trīs iezīmes
ir valodas deteritorializācija, individuālā un politiskā savienošana un savas
izpausmes pielāgojums kolektīvajai“ (Deleuze, Guattari 2003: 18). M a z s
un m a z ā k s šajos teorētiskajos pārspriedumos neiegūst noniecinošu nokrāsu,
bet problēmas teorētiskais risinājums Ž. Delēza un F. Gvatari atzinumus
ļauj attiecināt arī uz latviski rakstītajiem l a t g a l i s k ā s identitātes
autoru darbiem vispār, jo latviski rakstītie Rīgas latgaliešu darbi deteritorializē
latviešu valodu tāpat kā Delēza/Gvatari pašu paplašināti skaidrotajai
mazākās literatūras definīcijai it kā atbilstošāki, piemēram, kādi neesoši
krieviski vai vāciski rakstīti etnisku latgaliešu darbi.
Valodas izvēles un etniskās identitātes saistība un vieta darbu autorībā
labi saskatāma, piemēram, Ulža Bērziņa lēmumā ievietot divus latgaliski
rakstītus dzejoļus krājumā „Saruna ar Pastnieku“ (Bērziņš 2009). Viņš
bieži savā dzejā izmantojis dažādu citvalodu vārdus vai teksta fragmentus,
tomēr pirmoreiz atsevišķi darbi pilnībā ir latgaliski, jo, viņaprāt: „Vislielākā
neveiksme un nelaime — novienādošanās, šis viltīgais, ļaundabīgais
entropijas paveids, kas atņem mums jēgu b ū t daudziem, — priekš
kam, ja visi vienādi“ (Bērziņš 2010). Kāpēc dzejolis „Lyugšona zagļa“ ir
latgaliski? Kāpēc stāstītājs — tēls, ar kura palīdzību tiek risināta fabula,
kurš pārņem autora — vēstītāja funkcijas, ir latgalietis? U. Bērziņa atbilde:
Esmu latviešu valodas runātājs un tekstu autors. Bet latviešu valoda — tas
ir viss izlokšņu dārzs, ne tikai tā „dārza mājiņa“ ar visu drukas spiedi un tirāžām
— skolās mācītā literārā valoda. Draudzētos es vairāk ar ventiņiem,
popiņiem — drošvien rakstītu, kā soul noiet jūre, bet man vairāk garšas uz
austrumu izloksnēm, manas mammas dzimta Rīgā atnākusi no Neretas novada,
man ausīs arī mīļi iegul augšzemnieku kāpjošās intonācijas, kaut latgaļu
laušanai man rīkle par prastu. Kad es kā latvietis meklēju saskarties ar
čuvašiem, tatāriem vai, ja vēlies, jakutiem vai senjūdu Bībeli — kādā brīdī
gribu tai Pasaulei sāniski vien uzbraukt ar visu koplatvisko stihi — gribu,
243