Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

atainošanā mākslas un dokumentālo filmu, teatralizētu izrāžu, romānu un
dzejas priekšā, kas ir pieejami plašākai auditorijai.
Kā cilvēks, kurš lielāko mūža daļu pavadījis dzimtajā Latgalē, dažu
kilometru rādiusā ap nelielo pierobežas pilsētiņu Kārsavu, audzināts apzināties
un „pasniegt“ sevi kā latgalieti, autors nespēj būt vienaldzīgs pret
literatūrā atspoguļoto Latgales latviešu vēstures koncepciju — tā ir tīkama,
tā ir „savējo“ vēsture, kur netrūkst varonīgu un ciešanu pilnu notikumu.
Apzinoties, ka vēstures interesents nespēj pilnībā atbrīvoties no subjektīvā
faktora, autors analizē dominējošo Latgales un latgaliešu vēstures koncepciju
kā latviešu nācijas rašanās mīta sastāvdaļu, interpretējot tādus vispāratzītus
vēstures mītu apliecinošus faktorus kā „mainīgie“ jeb dažādi uzlūkojamie
skaitļi, identitātes meklējumi, kas sevī ietver teiksmainās senatnes
un „gadsimtiem ilgās“ vienotības piesaukšanu, etnisko robežu novilkšanu,
un, protams, nacionālajam mītam tik svarīgo valodas jautājumu, tādējādi
mēģinot radīt subjektīvu vēsturiskās realitātes ainu.
I
Latgales un tās iedzīvotāju vēsture savijas ap vairāku tautu, valstu un
konfesiju vēsturi. Mūsdienu Latgalē ikdienas saskarsmē ar dažādu intensitāti
tiek lietotas latviešu, latgaliešu, krievu, baltkrievu, poļu un lietuviešu
valodas, funkcionē dievnami, kur Dievu lūdz gan tradicionālo konfesiju
pārstāvji — katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, luterāņi un Mozus ticīgie 63 ,
gan mūslaiku reliģisko strāvojumu, kā, piemēram, „Jaunā paaudze“, piederīgie,
kas uzskatāmi liecina, ka Latgalē vēsturiski izveidojušās un nostiprinājušās
multikulturālisma tradīcijas, kas ir Latgales reģionālās specifikas
iezīme, Latgales bagātība (Apine 1996: 14; Ivanovs, Šteimans 1999: 117;
Milts 1996: 115–116; Soms 2005: 9).
Kulturālā daudzkrāsainība ir priekšnoteikums tam, lai Latgales vēstures
kopskats tiktu veidots liberāli un kompleksi, taču Latgales tematikai
veltītajā vēstures literatūrā trūkst multikulturālā aspekta un Latgales vēsture
atbilstoši „tautiskā romantisma“ kanoniem joprojām lielākoties tiek
pasniegta kā Latgales latviešu vēsture. Varētu domāt — kas tur tik sevišķs,
ņemot vērā, ka Latgales latvieši taču ir dominējošais etnoss Latgalē. Šāds
domu gājiens būtībā a priori liecina par attiecīgo domu autora un nekritiska
lasītāja atrašanos nacionālā mīta varā, ko nevajadzētu ne nosodīt, ne
63 Līdz Otrā pasaules kara šausmām — holokaustam, ebreju iznīcināšanai — sinagogas
bija dabiska Latgales kultūrvēsturiskās ainavas daļa. Kopš 2006. gada Daugavpilī
darbojas atjaunotā sinagoga.
177