Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Lielāko pretestību iziešanai viensētās izrādīja trūcīgākie sādžinieki
— lai nezaudētu kopējās ganības un citas sādžu saimnieciskās dzīves „privilēģijas“.
Dekters raksta:
150
Daži darvīši tū uzjēme kai n a p ī c ī šamu ļ aunumu / \retinājums —
V. M./ \ , kai nōvi, kurai navar izbēgt. Jōsaškirūt nu zaļom ežom, nu cīma
jaukumim. Tys taipat kai pīdzeivōt guņsgrāku. (Dekters 1970: 319)
Viensētas projektēja uz vienošanās, vērtēšanas vai mazāksolīšanas
jeb torgu pamata. Torgu princips noteica, ja bija vairāki pretendenti uz vienu
zemes gabalu, tad viensētu tajā vietā dabūja tas, kurš prasīja no viņam
piederošā hektāra vismazāko normu. Tā, piemēram, saimniekam bija tiesības
uz 12 hektāriem no kopējās zemes. Mazāksolīšanā viņš pieprasīja katra
hektāra vietā 0,80 ha. Ja mazāk neviens nebija prasījis, tad šis pieprasītājs
norādītajā vietā saņēma viensētu ar zemes platību 12 × 0,80 = 9,60 ha (LAR
1930: 386). Nereti torgi izvērtās par azartisku pasākumu — atsevišķi zemes
gabali varēja būt izsolīti no dažām līdz pat vairākiem desmitiem reižu.
Ēku pārcelšana uz jaunu saimniecības vietu bija viens no galvenajiem
faktoriem, kas baidīja sādžiniekus no iziešanas viensētās. Ēkas no
jauna bija jāceļ gandrīz 1/3 sādžu saimniecību. Daudzas, it īpaši vecās
ēkas, atradās sliktā stāvoklī, saimnieki remontam neieguldīja nekādus līdzekļus,
jo, izejot viensētās, tāpat būs jābūvē jauna māja.
Iziešana viensētās diezgan radikāli mainīja ierasto dzīvesveidu, sekmēja
uzņēmību un atbildību par, nu jau s a v u , saimniecību. Nebija vairs
jāmēro lielie attālumi uz izkaisītajām šņorēm, jo tagad apstrādājamie tīrumi
atradās blakus mājas vietai.
Nobeigums
Mūsdienās Latgalē tradicionālās sādžas praktiski vairs nepastāv, faktiski
ir arī izmirusi tā paaudze, kura bija dzīvojusi sādžās. Tomēr sādžas
koncepts ir saglabājies sociālajā atmiņā. Pirmkārt, tas izpaužas dzīvesvietas
identifikācijā. Latgalē līdz pat mūsdienām nav iesakņojušies oficiāli
piešķirtie māju nosaukumi. Nereti, sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki, sevi
joprojām identificē kā bijušās sādžas iedzīvotāju. Izņēmumi ir tirgum ražojošas
zemnieku saimniecības, kā arī tās saimniecības, kurās atrodas lauku
tūrisma objekti. Šais gadījumos svarīgākais motīvs ir komerciālais.
Otrkārt, sādžas koncepts ir aktuāls dažādos izteicienos kādas parādības
raksturošanai. Daži izteicieni tiek lietoti latgaliešu sarunvalodā, tos pat
netulkojot no krievu valodas. Par skaistu un spēcīgu vīrieti, pat ja viņš dzīvo
pilsētā, mēdz teikt: Первый парень на деревне ‘Pirmais puisis ciemā
(sādžā)’. Par dzerauni var nodefinēt lauku, arī pilsētas, iedzīvotāja nezi-