Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

vijas impērijas Eiropas daļā radīja vietējās muižniecības — etnisko vāciešu
un poļu, kurus nacionālisma valdzinājums bija pārņēmis jau agrāk, neviennozīmīgā
nostāja pret rusifikāciju — tai bija gan atbalstītāji, gan pretinieki.
Krievijas impērijas politiskajā elitē bija vairāki oficiālās pozīcijas tipi
attiecībā uz augošo tautisko nacionālismu. Poļu nacionālisma izpausmes tika
neitralizētas. Impērijā dzīvojošos ukraiņus centrālā vara definēja kā
krievu nācijas sastāvdaļu — mazkrievus, ar mērķi apturēt ukraiņu nacionālos
centienus. Tanī pašā laikā somiem tika pieļauta autonomija. Konfesionālā
un kultūras autonomija tika sniegta Baltijas vāciešiem, bet ne pārējiem
Baltijas guberņu iedzīvotājiem (Дэвис 2004: 611).
Saprotama ir vēlme idealizēt un pārspīlēt jaunlatviešu, tai skaitā jaunlatgaliešu,
lomu nācijas modināšanas procesā, nereti aizmirstot vai īpaši
nevēloties atcerēties pirmo latviešu nācijas modinātāju — vācbaltiešu un
poļu inteliģences, arī muižniecības pārstāvju, pirmām kārtām Vidzemes
Garlība Merķeļa (Garlieb Helwig Merkel) un Latgales Gustava Manteifeļa
(Gustav Manteuffel), nopelnus. Hernhūtiešu draudžu paveikto tautas izglītošanas
jomā Vidzemē zināmā mērā varētu salīdzināt ar jezuītu aktivitātēm
Latgalē.
Domājams, ka jaunlatgaliešu kustība iespaidojās gan no jaunlatviešu
67 (viens no jaunlatgaliešu kustības spilgtākajiem pārstāvjiem Francis
Trasuns (Fraņcs Trasuns) mācījās reālskolā Jelgavā (Jēkabsons, Ščerbinskis
2006: 127–129), kas bija viens no jaunlatviešu ideju izplatīšanas centriem),
gan, līdzīgi kā jaunlietuviešu, jaunbaltkrievu un jaunukraiņu kustība,
no poļu nacionālās kustības, kurai bija visilgākā vēsture (kopš Polijas
sadalīšanas XVIII gs. nogalē). Vitebskas guberņas iedzīvotāji zināmā mērā
bija iesaistīti visās XIX gs. poļu sacelšanās (1830., 1848., 1863. gados) un
tām sekojošajās centrālās varas reakcijās.
Par latgaliešu atmodas literatūras pieminekli pamatoti tiek uzskatīts
Antona Rupaiņa (Ontons Rupaiņs) trimdā izdotais kultūrvēsturiskais romāns
„Tauta grib dzeivōt“ (Rupaiņs 1963), kas ir tipisks tautiskā romantisma
paraugs. Ir maldīgi domāt, ka vēstures literatūrā tā dēvētās Latgales
67 Jaunlatviešu kustības idejiskie aizmetņi rodami Krievijas eiropeiskajās universitātēs
Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā, kur Krišjānim Valdemāram, Atim Kronvaldam,
Krišjānim Baronam u. c. nākamajiem jaunlatviešiem lekcijas lasīja dažādu ideju
(konservatīvisms, liberālisms, nacionālisms, sociālisms u. c.) iedvesmoti docētāji,
lielākoties vācbaltieši, krievi un ebreji. Turklāt tieši universitātēs visaktīvāk tika īstenota
domu apmaiņa dažādu Austrumeiropas tautu pārstāvju studentu vidū, kas vēlāk
tika realizētas dzīvē.
182