Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Tātad — „Pasaules atklāsme“. Tā kā šai posmā sarunājos, daļēji arī lasīju
un mācījos latgaliešu dialektā, grāmatā iekļuvuši daudzi tā vārdi, runas un
rakstu paraugi, kuru iespējamo neskaidrību novēršanai beigās ir pievienota
vārdnīca. Vārdu izvēli sākumā domāju aprobežot tikai ar to īpatnīgumu, atšķirību
no literārajā valodā pieņemtiem veidiem, bet rakstīšanas gaitā sāka
iespraukties arī citi, tikai viena vai otra patskaņa rakstībā atšķirīgi vārdi un
vārdu kopas — kā dzīva atbalss no tiem laikiem. Sevišķi tas sakāms par tādiem
ikdienā bieži lietotiem apzīmējumiem kā tāvs, mōte, mōsa, ustoba,
pōtori, bazneica, kristāvs, krystamōte u. tml., kuri literārajā rakstībā manās
ausīs sāka skanēt kā tulkojumi no citas valodas. Dialekta izrunā rakstīti visi
apkārtējo sādžu, māju un to iemītnieku, kā arī upju, mežu, kalnu nosaukumi.
Reizēm — arī pilsētu un citu lielāku apdzīvotu vietu, kad tie lietoti neoficiālā,
sarunas līmenī. Pareizrakstībā esmu vadījies no tiem noteikumiem,
pēc kuriem tiku mācījies skolā un kuri pēc tam raduši apstiprinājumu
P. Stroda „Pareizraksteibas vōrdneicā“ (..) Vienīgi lūgšanu grāmatu teksti
atstāti bez izmaiņas. (Laganovskis 1987: 9, 10)
J. Laganovskis tādējādi uzrakstījis latviešu literatūrā vienīgo tik apjomīgu,
vienotu darbu, kurā mistrojis kopnacionālo un reģionālo valodu.
Lūk, darba fragments:
Kā viss vairums vīriešu, arī muns tāvs nebija sevišķi reliģiozs (reiz izteicās,
ka pat daži bazneickungi šauboties par dieva esamību, ar to ārkārtīgi pārsteidzot
mani: kā tas var būt?). Krysta zeimi atveidoja tikai pēc ēšanas, kopīgos
miša laika pōtorūs svētdienās piedalījās negribīgi, uz bazneicu brauca
vienīgi lielākos svētkos, gavēņus ievēroja vairāk nepieciešamības nekā pārliecības
dēļ, grākus syudzeja tikai reizi gadā, lielajā gavēnī, galvenokārt tāpēc,
ka šī katra katoļticīgā pienākuma pildīšana tika uzraudzīta ar īpašu zīmīšu
— značku palīdzību, un nevienam mieru un kārtību mīlošam cilvēkam
negribējās piedzīvot negodu, ka nākamajā svētdienā pēc Leldīnom
bazneickungs no ambonas nosauktu viņa vārdu starp tiem, kuri pat Kristus
ciešanu piemiņas dienās nevīžoja atbrīvot savu sirdsapziņu no grāku nostas
— tik ļoti attālinājušies no dīva un bazneicas. (Laganovskis 1987: 129)
Lai gan J. Laganovskis noteikti tika iecerējis šo savu darbu padarīt
bagātāku, pilnīgāku, sevišķāku un tuvāku paša izjūtām, taču tas smagi lasāms
gan latgalietim, gan nelatgalietim. Kopā salikto divu valodu neveiklā
valoda nepārliecina, tā saposta literārā darba integritāti un rada lasītājā
neomulības sajūtu, nedrošību par sevi, jo tāds teksts varētu būt uztverams
arī kā pārmetums par kādu dzīves/valodas detaļu nezināšanu vai neievērošanu.
Iespējams, ka autora pamatojums abu valodu sapludināšanai nav
pietiekami pārliecinošs arī darba žanra dēļ. Literārs darbā, kas ir hronoloģiski
secīgu, lineāru bērnības atmiņu stāsts, lasītājs nesagaida visaptverošu
eksperimentu ar valodu: stāsts mistrotā divvalodā tomēr nav tik lineāri
uztverams kā vienā valodā rakstīts.
239