Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Literārs darbs latgaliski autorības aspektā
Inese Paklone
(Autoru biedrība AKKA/LAA)
Pirms analizēt, kāpēc, pēc kādas mācīšanās, par ko, kādā veidā un
k ā d ā valodā rakstnieks raksta savus literāros darbus (Said 1997: 6),
svarīgi runāt par to, k u r ā no abām rakstu valodām viņš raksta Latvijā.
Latgaliski rakstošs autors var uzskatīt sevi par piederīgu latgaliešiem, bet
var arī neidentificēties ar latgaliešiem, ar šo sociālo identitāti saprotot autora
(subjekta) apjēgsmi par atbilstību, tāpatību citam subjektam/objektam
— gan tā daļai un veselumam, gan sevišķajam un vispārīgajam (Svešvārdu
vārdnīca 2008: 336). Identitāte ir plūstošs konstruēšanas un rekonstruēēšanas
process; katra identitāte atšķiras no citas un ir mēģinājums definēt
sevi vai savas grupas klātbūtni sevī attiecībā pret citiem, kam arī ir sava
identitāte. Identitāte nekad nav pilnīgi autonoma — to var definēt ar to, kāda
tā nav; tā vienmēr ir konstrukcija; to izvēlas pats vai to nosaka ģimene
(Wolfreys 2004: 95). Identitātes kā analītiska jēdziena saturs tiek konkretizēts
kā process, kurā indivīds uz sevi pārnes tuvās apkārtējās vides īpašības
un īpatnības, tā ir cilvēka tieksme aktualizēt savā personībā tādas iezīmes,
kurām esošajos apstākļos ir eksistenciāli nepieciešama nozīme tieši
viņam, šim indivīdam. Latvijā gadsimtiem dominējošais kolektīvās identitātes
modelis ir tautības jeb etniskās identitātes modelis, kam indivīda izvēles
ziņā seko valstspiederības jeb nacionālās identitātes modelis, un pēdējā
laikā atkal — Eiropas identitātes modelis. Literārs darbs latgaliski uzdod
jautājumu par autora etniskās identitātes vietu darba autorībā. Parasti
tieši etniskā identitāte visupirms ir pamatā rakstnieka valodas izvēlei, visi
pārējie darbu valodas izvēles nosacījumi ir sekundāri, tie nāk pēc tam.
Etnisko identitāti iegūst viegli — ne kādu personisku pūļu ceļā, bet
gan piedzimstot un/vai topot audzinātam noteiktā etniskā vidē, turklāt etniskās
grupas un identitātes vērtība ikvienam cilvēkam ir ārkārtīgi augsta,
jo atļauj personībai pašrealizēties plašāk nekā jebkura cita sociālā grupa un
identitāte (Садохин 2006: 152). Šī identitāte izveidojas interaktīvi: tā nav
vienkārši pašklasifikācijas psiholoģisks mehānisms, ko atspoguļo cilvēka
uzvedība, bet drīzāk gan kaut kas, kas rodas caur sociālu darbošanos un it
īpaši caur valodu (Bucholtz, Hall 2010: 20).
Etniskā identitāte var būt pilna vai dalīta (t. i., var apzināties sevi par
vienas tautas daļu vai vienlaicīgi par divu vai vairāku etnosu/subetnosu da-
233