Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

daudzveidīgi piemin un konotē lamāšanu vai lamāšanos kā darbību, bet
nesniedz (vai, precīzāk, sniedz nebūtiskas) norādes par pašiem lamu vārdiem.
Tikai trijos piemēros ir minēti vārdi, ar kādiem lamā vai lamājas. Tā
vienā no pasakām tēvs dēlu lomuoja un saucja par lelu muļķi (Š XII: 223),
citā kungs lamājas ar vārdiem ot, valni, ot, valni! (Š X: 148), tomēr pamatā
lamu vārdi parādās aizplīvurotas formulas veidā: lomuoja/kristēja (vys)vysaidim
vuordim (Š V: 429). Papildus jau minētajai verba lomuot/-īs nozīmei
pasakās parādās arī lamāšanās kā strīdēšanās, ķildošanās izpratne, rādot
šā procesa attīstību, izvērsumu un sekas. Tā kādā pasakā divi laupītāji
sākumā drusku pasalomova, vēlāk sasalomova smagi, tad, vairs nikuo nasaciedami,
ruova kūkus ar vysom saknem un suoka kautīs, beidzot sytuos
un nūsyta leidz smiertei (Š XII: 315). Sišana un kaušanās kā lamāšanās izraisītas
darbības pasakām ir tipiskas un daudzveidīgi atklājas vārdrindās:
syta un lomuoja (Š V: 427), lomuotīs un kautīs (Š IX: 426) u. tml. kopā ar
citām fonu raksturojošām darbībām: dzēra un lomuoja (Š X: 95), dzonuoja,
lomuoja un syta (Š IX: 288), syti, lomuoji, dzyni nu sātys (Š VIII: 95).
Lamāšana/-ās viennozīmīgi traktēta kā nevēlams, neproduktīvs komunikācijas
kods, kas tiek interpretēta kā kristieša necienīga uzvedība (piemēram,
pasakā Š IV: 167–168).
Lamāšanas/-ās komunikatīvais kods ļauj tipizēt arī pasaku personāžus.
Atkarībā no lamāšanās procesā iesaistīto personāžu skaita un funkcijām
izšķirami vienkomponenta, divkomponentu un imanentie modeļi.
Vienkomponenta modelī lamājas viens personāžs. Adresāta šai gadījumā
vai nu nav (pats sevī lomuojās (Š IV: 22)), vai arī tā ir kāda darbība, kas
izsauc lamāšanos, piemēram, govis bizo, gani lamājas (Š X: 176–177).
Imanentajā modelī to personāžu skaits, kas lamājas, nav nosaukts, bet vairumā
gadījumu tas ir atšifrējams, skatot pasakas sižeta attīstību. Tā fragmentā
īt jī vysi uz sātu un lomuojas (Š IV: 291) jī ir pasakas ievada formulā
nosauktie zvejnieki. Populārākie ir divkomponentu modeļi, kuros ir minēti
konkrēti personāži, no kuriem viens ir tas, kas lamā, otrs — tas, kas
tiek lamāts.
Personāži savstarpēji visbiežāk ir saistīti vai nu šķiriskām (muižnieks
— kalps, kungs — nabags, saimniece — gans u. tml.), vai ģimeniskām
(sieva — vīrs, vīrs — sieva, māte — meita, pamāte — pameita
u. tml.) vai pārpasaulīgām (velns — grēcinieks, zemnieks — Dievs, meita
— sals u. tml.) attiecībām. Sociālajā aplocē tautas simpātijas pieder tam,
kas tiek lamāts, attiecīgi vēršoties pret sociāli augstāko personāžu. Ģimenes
attiecībās situācija nav tik viennozīmīga — iespējama abējāda, no pa-
126