Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

nacionālās atmodas laikā no drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā līdz
Februāra revolūcijai 1917. gadā katrā latgaliešu ciemā būtu izveidojušies
jaunlatgaliešu „fanu klubi“. Jaunlatgaliešu kustībai nebija visaptveroša atbalsta
vietējo iedzīvotāju vidū, kas XIX un XX gs. mijā nebūt neveidoja
viendabīgu masu, tai vajadzēja konkurēt ar citiem idejiskiem strāvojumiem.
Taču nav noliedzams, ka šo laiku raksturo latgaliešu periodikas izveide,
literārās tradīcijas un citu kultūras jomu attīstība, latgaliešu inteliģences
veidošanās, arī Latgales un latgaliešu vietas meklējumi mainīgajā
pasaulē — autonomijas, separātisma un vienotības ar pārējo Latviju idejas.
Jaunlatgalieši turpināja jaunlatviešu uzsākto kolektīvās attieksmes
pret vēsturi radīšanu. Nevar apgalvot, ka jaunlatvieši nemaz neinteresējās
par tautiešiem Latgalē, taču šis jautājums noteikti nebija jaunlatviešu interešu
prioritāšu augšgalā. Jaunlatgalieši bija tie, kas veidoja pirmos nacionālos
priekšstatus par Latgales un latgaliešu vēsturi, kas ir tik ļoti nostiprinājušies
nacionālajā historiogrāfijā un latgaliešu vēsturiskajā apziņā, ka
pagaidām no tiem atteikties (aizmirst) neizdodas, taču tos ir iespējams pārvērtēt,
tādējādi pamazām drupinot nacionālās vēstures mīta ķieģeļu sienu.
III
Mūsdienu latviešu sabiedrības apziņā mītisks ir redzējums par to, kas
ir „latgaļi“ un „kurši“, „latgalieši“ un „kurzemnieki“, „Latgales latvieši“
un „Kurzemes latvieši“ 68 . Sabiedrībā joprojām ir dzīvs dalījums „čiuļos“
un „čangaļos“, kas periodiski tiek aktualizēts anonīmajā un līdz ar to bezatbildīgajā
komentāru vidē interneta tīmeklī. Fakts, ka gandrīz jebkurš latviešu
nācijas pārstāvis, vienalga, vai tas būtu puisietis no Kārsavas vai
akadēmiķis Rīgā, varētu sniegt savu skaidrojumu, savu atšķirīgu fantastisku
stāstu par „latgaliešiem“ un „kurzemniekiem“, par „čiuļiem“ un „čangaļiem“,
par „čiuļandiju“ un „čangladešu“, liecina, ka latviešu nacionālais
mīts ir atvērts jauniem papildinājumiem. Jāapzinās, ka starpetniski, starptautiski,
arī vienas nācijas apziņā pastāvoši pārnovadu stereotipi, ko laikam
visprecīzāk atspoguļo anekdotes (sk. Cybuļs, Ločmeļs 1999: 94; Lōcs
[b. g.]: 135; Slišāns 2003: 174; Širins 1999), ir normāla parādība, ja vien,
protams, draudzīga pazobošanās un asprātīga jokošana nepāraug izteikti
naidīgās noskaņās un vardarbīgās akcijās, kas Latvijai, gribētos ticēt, nedraud.
68 Kā lai nepiekrīt akadēmiķei J. Kursītei, ka tas, ko mēs saprotam ar jēdzieniem „latviskais“
un „latgaliskais“, „baltiskais“ un „slāviskais“, „eiropeiskais“ un „padomiskais“,
ir mītiskas kategorijas (Kursīte 2009: 7).
183