Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

u jāpateicas vēstures literatūrā neviennozīmīgi vērtētajam F. Kempam —
par to, ka viņš pēc citu tā laika dažādu „jauntautu“ kustību līderu parauga
uzdrošinājās ceļot laikā, meklējot saknes pagātnē — hronikās — un sazīmējot
„līdzības“ ar senajiem letgaļiem/latgaļiem, nevis baltkrievu, lietuviešu
vai poļu senčiem. Krievijas valdība nosaukumu „Latgale“ dokumentos
aizliedza lietot (Zeile 2006: 33). Ne Vitebskas guberņas, ne impērijas
centra varas struktūras neuztvēra nopietni inteliģences radītos „jaunvārdus“.
Taču novada nosaukums pakāpeniski stiprināja pozīcijas jaunlatgaliešu
apziņā un publicētajos darbos. No latviešu nācijas vienotības viedokļa
svarīgi uzsvērt, ka jau 1908. gadā jēdzienu „Latgale“ akceptēja Rīgas
Latviešu biedrības Zinību komisija (Ivanovs, Kivrāns u. c. 2003: 145;
Strods 1989: 25).
Faktiski ar jēdzienu „latgalietis“ XX gs. sākumā tika saprasts nacionāli
un politiski apzinīgs Vitebskas guberņas latvietis. Jēdzienu „latgalietis“
un „Latgale“ izplatīšana un pieņemšana tautas masās bija svarīgs jautājums
jaunlatgaliešu ideoloģijā, tas bija lojalitātes apliecinājums nacionālajai
kustībai un tās sludinātajām idejām. Tas bija aicinājums latgaliešiem
identificēties gan kolektīvi, gan individuāli. Jaunais jēdziens „latgalieši“
netika attiecināts uz līdzās dzīvojošajiem krieviem, baltkrieviem, ebrejiem,
poļiem, arī nedaudzajiem vācbaltiešiem, lietuviešiem, igauņiem un čigāniem.
Būtu gan maldīgi domāt, ka F. Kempa radītie termini „Latgale“ un
„latgalieši“ publicistikā un tautas apziņā nostiprinājās uzreiz, tika piedāvāti
arī citi varianti. Piemēram, etnogrāfs Pēteris Šmits aicināja Vitebskas latviešus
saukt par augšgaliešiem — pretēji zemgaliešiem (1913: 1354).
P. Zeile norāda, ka jēdzieni „Latgale“ un „latgalieši“ vietējo iedzīvotāju
valodā plašāk iesakņojās tikai XX gs. 20. gados (2006: 33).
Ņemot vērā minēto jēdzienu „Latgale“ un „latgalieši“ ieviešanas procesa
skaidrojumu, neiztur kritiku 2008. gada aprīlī aizsaulē aizgājušā filozofijas
doktora, Latgales vēstures pētnieka Jāzepa Broliša (Jezups Brolišs),
kurš acīmredzami atradās stiprā nacionālā mīta ietekmē, mēģinājumi XX
un XXI gs. mijā pārliecināt vēstures interesentus, ka „ne F. Kemps, ne
kāds cits Latgales novada latvietis nav mākslīgi vai speciāli, ar nolūku izgudrojuši
„jaunvārdus“ — Latgale un latgalieši. Jau ilgi pirms tam pastāvēja
kā pats jēdziens „Latgale“, tā parādība, ko tas ietvēra. Mūsdienu Latgale
bija un ir Senlatgales teritorijas daļa“ (Brolišs 2000: 38).
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma jēdzienu „latgaļi“ un „latgalieši“ lietošanā
radās būtisks pavērsiens. 1934. g. 14. augustā, uzstājoties Aglonas
Vēstures literatūrā pastāv arī uzskats, ka F. Trasuns, nevis F. Kemps, ir jēdziena
„latgalieši“ autors (Jēkabsons, Ščerbinskis 2006: 127).
185