Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Lai gan 26% respondentu ir pārliecināti, ka latgaliešu valoda viņu
pagastā vai pilsētā dominē (Šuplinska, Lazdiņa 2009: 333), valodas zīmju
datu bāze rāda, ka latgaliešu valoda Latgales reģiona lingvistiskajā ainavā
tiek izmantota maz (29 valodas zīmes no 2344).
Iegūtie dati liecina, ka lingvistiskajā ainavā biežāk lietota tiek latviešu
valoda, angļu un krievu valoda, mazāk — itāļu, franču un spāņu valoda.
Latviešu valodas lietojumu lingvistiskajā ainavā valsts uzņēmuma darbinieks
Rēzeknē skaidro: „Latviešu valodā nosaukums ir, jo te ir Latvija un
latviešu valodai ir jābūt publiskajā informācijā, jo tā ir valsts valoda, ko
jāzina visiem, ikvienam šīs valsts iedzīvotājam. Arī tūristam būtu nepieciešama
pamatvārdu vai frāžu bagāža, lai spētu orientēties, saprast, ko viņš
vēlas vai ko viņam vajag“ (Rēzekne: 6). Lai gan Valsts valodas likums
neaizliedz valodas zīmēs izmantot svešvalodas, arī Daugavpilī, kur
latviešu valodā runājošo iedzīvotāju īpatsvars nav liels, pilsētas lingvistiskajā
ainavā dominē latviešu valoda. Izņēmums ir grafiti (123 no iegūtajām
valodas zīmēm), kuri 55% gadījumu ir krievu valodā, 43% — angļu, bet
grafiti latviešu valodā nav neviena. Tātad mutvārdu komunikācijā izmantotā
krievu valoda, ko raksturo tiešā lietojuma vērtība (Cenoze, Gorter
2009: 60–65), lingvistiskajā ainavā redzama galvenokārt privātajās valodas
zīmēs.
Latgalē, un Latvijā kopumā, nav izveidojies paradums uzrakstus krievu
valodā rakstīt ar latīņu burtiem vai izmantot divas rakstības (kirilicu un
latīņu) vienkopus. Iegūto datu bāzē kā vienīgais piemērs minams Daugavpilī
konstatētais grafiti „Malish“ ‘mazulis, mazais, maziņais’. Citādi tas ir
Igaunijā, sevišķi Narvā (piem., „Чeburashka“ un „Metšta“).
Angļu valodas lietojums uzņēmumu lingvistiskajā tēlā visbiežāk tiek
pamatots ar piederību internacionālam uzņēmumu tīklam, plašākām tirgus
iespējām, tūristu piesaisti, valodas prestižu un labskanību, kā arī ar tās relatīvo
brīvību no nacionālās identitātes (Daugavpils: 2, 3; Kārsava;
Rēzekne: 6, 8 u. c.). Tas norāda, no vienas puses, psiholoģisko robežu
paplašināšanos un atvērtību starptautiskai komunikācijai (vismaz vizuālai),
no otras puses, norobežošanos no reģionālā vai nacionālā, vietējās
unikalitātes neapzināšanos. Savukārt retāk izmantoto valodu — franču,
spāņu un itāļu — lietojums, pēc valodas zīmju īpašnieku un
iestādes/uzņēmumu darbinieku domām, rada modernu un kosmopolītisku
vizuālo tēlu (Balvi: 2; Daugavpils: 3, 4 u. c.).
Kopumā var secināt, ka valodas, kas tiek izmantotas lingvistiskajā ainavā,
bet mutvārdu saziņā tiek izmantotas minimāli vai netiek izmantotas
vispār, norāda uz to netiešo lietojuma vērtību (Cenoze, Gorter 2009: 60–
254