Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

Aldis Miņins
(Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte)
Latgale un latgalieši: mīts un vēsturiskā realitāte
Ievads
Mūža nogalē daudz pieredzējušais amerikāņu liberālais vēsturnieks
Arturs Šlezingers (Arthur Meier Schlesinger) salīdzināja nācijas vēsturi ar
indivīda atmiņu. „Tāpat kā indivīds baidās no tā, ka viņa atmiņa varētu pavājināties
vai pazust, tādējādi nezinot, kas viņš ir bijis un kur iet, tāpat arī
nācija nevēlas pieļaut, ka tās pagātnes koncepcija (uztvere) varētu tikt izkropļota“
(Schlesinger 2006). Taču pagātnes koncepcija nebūt nav stabila,
jo tā nav pasargāta no tagadnes uzbāzības jeb revīzijas. Vēsturnieki cenšas
izgaismot pagātni, taču reāli viņi taustās tumsā. Regulāri tiek atrastas un
izvilktas saulē lietas, kas vienmēr pagātnē ir bijušas, tikai tās ir izzudušas
no kolektīvās atmiņas, turklāt nereti ne bez mērķtiecīgas vēsturnieku palīdzības
(Schlesinger 2006). ASV vēsturnieka A. Šlezingera novērojumi attiecas
arī uz latviešu nācijas, gluži tāpat kā citu nāciju, vēsturisko atmiņu
un sava laika upuriem — pagātnes izgaismotājiem, vienlīdz aktīviem mītu
uzturētājiem un lauzējiem — vēsturniekiem.
Jēdzienu „mīts“, mītisko izpratni un rakstīto vēsturi, kur „mīts“ un
„vēsturiskā realitāte“ ir integrēti vienā veselā, mums ir devuši senie grieķi,
kam pasaules rašanās bija viens globāls mīts — leģendu (stāstu) sērija par
dieviem, varoņiem un cilvēkiem, to darbošanos, līdzāspastāvēšanu un saskarsmi.
Vēsturniekiem vajadzētu būt uzmanīgiem ar vēsturisku mītu piesaukšanu,
mītu idealizēšanu vai demitoloģizāciju. Ne viss, kas tiek pasludināts
par vēstures mītu, tik tiešām ir mīts. Lielākoties ir tikai dažādi interpretējami
vēsturiski notikumi, nevis mīti (Stranga 2006: 8–9). Vēstures
atainošanā, lietojot terminu „mīts“, nebūtu vēlams aprobežoties ar vienas
strīdīgas vēsturiskas epizodes izcelšanu, jo gala rezultātā vēsturnieks atbilstoši
savai vērtību sistēmai nodos auditorijai profesionāli iztirzātu (no leģendas
skavām izrautu) stāstu, bet ne kritiski pārvērtētu mītu, kas laikam
tomēr katrai nācijai varētu būt tikai viens — nācijas rašanās (savas pasaules
radīšanas) mīts 61 .
61 Rietumeiropas vēstures zinātnē mītu atmaskošana kļuva par modes lietu XX gs.
70.–80. gados. Līdz tam „mīta“ un „vēstures“ savstarpējās attiecības bija abu jēdzienu
izgudrotāju seno grieķu, vēlāk, jaunajos laikos, arī Rietumeiropas filozofu izpētes
jautājums. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots uzskatīja, ka „mīts“ un „vēsture“ ir ļoti
175