Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

nepārvaramām barjerām), kas atdalītu Latgali no pārējās Latvijas, tāpat no
Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Polijas un Baltkrievijas teritorijām. Taču nevar
noliegt piederības (administratīvas, konfesionālas, kulturālas, mentālas)
robežas, kas „izceļ“ un „apslēpj“ Latgali un tās apdzīvotājus uz apkārtējo
teritoriju fona. Šķiet, ir zināms pamats uzlūkot Latgali kā „mūžīgo“
robežzonu, kur krustojas, sajaucas un šķiras tautas, kultūras, konfesijas,
kur gadsimtu gaitā ir robežojušās administratīvas teritorijas vienas valsts
iekšienē un dažādu valstu starpā, veidojot specifisku latgaliešu raksturu,
kas ir nevis eksakti mērāma, bet drīzāk mītiska kategorija 70 . Taču vēsturiskā
Latgales un latgaliešu nošķirtība no pārējiem Latvijas iedzīvotājiem noteikti
nav tik izteikta, kā, piemēram, kalniem un ielejām bagātajā Kaukāzā,
kas veidoja savdabīgu tautu masu (čečeni, inguši, abhāzi, osetīni u. c.) ar
spēcīgām paražu tiesībām, klanu kultūru un līdz ar to paaugstinātu separātisma
un konfliktu risku. Turklāt taisnība būs arī tiem, kas norādīs, ka noteiktos
vēstures periodos nevis Latgales, bet Kurzemes un Vidzemes robežas
ir bijušas būtiskākas. Cilvēkiem, kultūrām, konfesijām, idejām, ikdienišķām
un ekskluzīvām precēm reizē tik ļoti atvērtā un slēgtā Baltijas jūras
piekraste vēsturiski ir bijusi ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas impērijas un
PSRS rietumu ārējās robežas daļa.
Etnisko robežu jautājums vienmēr ir bijis svarīgs nacionālā mīta radīšanā
un propagandēšanā. Tautiskais nacionālisms balstās bagātīgā mitoloģiskajā
slānī, kur „nācijas asinis“ pastāvīgi sajaucas ar „nacionālās teritorijas
zemi“ (Дэвис 2004: 601–602). Līdzīgi kā lietuvieši un krievi, latgalieši
vēstures skaidrošanā parasti ir vēlējušies paplašināt savas etniskās robežas,
piemēram, runājot par seno latgaļu apdzīvotajām teritorijām Cēsu
pusē, kā arī Krievijas un Baltkrievijas rietumu apgabalos (Brolišs 2000:
35).
K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā publicētajā darbā „Latgales likteņi“
(1938) F. Kemps rakstīja, ka robežu novilkšanā ar Lietuvu, Poliju un
Igauniju tika veltītas maksimālas pūles, lai neviena latviska sēta nepaliktu
ārpus Latvijas, savukārt, nosakot robežas austrumos, tika pieļautas kļūdas,
kuru rezultātā ir ciesti lieli teritoriāli zaudējumi (1991: 16). F. Kemps norādīja
uz latgaliešu „vēsturiskajām pretenzijām“ Baltkrievijas rietumu apgabalos,
pirmām kārtām Drisas apriņķī (1991: 21). Viņš apsveica Abrenes
70 Latgales vēstures pētnieks, vēstures zinātņu doktors Henrihs Soms norāda, ka latgalieši
ir pieticīgi, klusinātāki bēdās un atraisītāki priekos, kaimiņu attiecībās vērojams
lielāks kolektīvisms, savstarpējā izpalīdzība (Soms 2005: 9, 11). H. Soma novērojums
ir tīkams, taču jāatzīst arī, ka ne visi latgalieši atbilst minētajam raksturojumam.
187