Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

preses tekstu iekšējā līmenī, autors, kas uzņemas lasītāja funkcijas, ir implicītais
tēls, kas runā teksta valodā, pauž iekšējo ideju.
Aktīvi latgalisko rakstu autori ir organizācijas, biedrības un dažādas
institūcijas — „Latgolys Studentu centrs“, „Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba“,
biedrība „LR“ u. c. Šīs institūcijas atgādina par savu darbību
arī presē, informē par aktuāliem jaunumiem.
Nākamo adresāta tipu var raksturot kā nacionālpatriotiskas iedvesmas
pārņemtu lasītāju. Šādos rakstos paustā attieksme ir pozitīva, pacilājoša.
Itin bieži šī sajūta tiek radīta ar spilgtu metaforu izmantojumu:
„Turēsimēs cīši kai kulaks ar nūceju iz myusu pravnukim i Dīvu!“ (Tenča-
Goldmane 2008);
A vīnōteibas lozungs Latgolai ir bejis tikai mits i vysūs 90 saucamūs breiveibas
i nabreives godūs tautu nav īveds lobklōjeibas sauleitē.
Byusim gudri i dorbōsimēs sev i tāvu zemes lobumam! Navys slynkojūt i
pyustūt tautu lobā gūdā ceļ! (Lōcs 2009)
Rakstos izskan mudinājums darīt ko paliekošu Latgales labā, rosinājums
kuplināt latgalisko rakstu skaitu, lai uzturētu valodas pārmantojamību.
Latgalisko diskursu kādu brīdi aktīvi balstīja biedrība „LR“ — publicējot
rakstus par „Latgolys Radejis“ apdraudēto pastāvēšanu. Adresātam
tiek argumentēti izklāstīta reālā situācija, uzsverot radio nozīmi latgaliskās
apziņas veicināšanā, tādējādi skarot lasītāja nacionālpatriotiskās jūtas: „Ap
situaceju Latgolys Radejā“, „Ap tānejū situaceju Latgolys Radejā: bīdreibā
„LR“ “ („Vietējā Latgales Avīze“, 05.06.2009; 04.12.2009).
Tomēr šis adresāta veids nespēj konkurēt ar kādas nozares un aktuālās
tēmas interesentiem, tā kā tie ir tikai atsevišķi raksti, kas vairāk balstīti
uz emocionālu noteikta laika situācijas analīzi.
Var secināt, ka sabiedrība ir sašķēlusies divās daļās attieksmē pret
latgalisko diskursu: ir dedzīgi latgaliešu valodas uzturētāji un atbalstītāji,
bet tā ir samērā neliela daļa, kas nepārstāv tipisku vidusmēra lasītāju. Tā
spēj domāt kopsakarībās un pieprasa komunikāciju latgaliešu valodā.
Otra daļa adresātu nevēlas lasīt latgaliski, jo viņus apmierina latviešu
valodā piedāvātais informācijas klāsts un viņi neuzskata par vajadzīgu piepūlēties
un papildināt valodu zināšanas.
Arī reģionālo plašsaziņas līdzekļu politika rāda, ka izdevēji ir ieinteresēti
lielāka lasītāju loka piesaistē, izdodot reģiona presi latviešu un
krievu valodā, tādējādi latgaliešu valodai tiek atvēlētas vien atsevišķas
publikācijas kā kam eksotiskam, kaut ne, Latgales situācijā, nedabiskam.
211