Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte
Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte
Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Pēc B. Brežgo, no 1828. līdz 1856. gadam pastāvēja tā dēvētais karavīru<br />
arāju apgabals (Brežgo 1944). Grāfa Kazimira Platera valdījumā<br />
Daugavpils stārastijā jau 18. gs. beigās smago apstākļu dēļ sākās zemnieku<br />
nemieri, savstarpēja pretenziju izvirzīšana un tiesāšanās. Tādēļ cariskās<br />
Krievijas varas iestādes nolēma atsavināt K. Platera valdījuma zemes un<br />
nodot tās kara resora pārziņā. Tādā veidā tika iecerēts samazināt valsts<br />
izdevumus karavīru uzturēšanai, nodrošināt jauniesaucamo rezervi un uzlabot<br />
viņu materiālos apstākļus. Karavīri arāji vienlaikus bija gan karavīri<br />
(pildīja karadienestu), gan zemnieki (apsaimniekoja zemi savā sētā). 28<br />
pastāvēšanas gados karavīru arāju apgabalā tika nometināti apmēram<br />
2140 karavīru. Tādējādi Latgalē palielinājās krievu tautības iedzīvotāju<br />
īpatsvars un nostiprinājās pareizticība. Jāpiebilst, ka 19. gs. 80. gados Daugavpils<br />
apkaimē tika izmitināti arī atvaļinātie Krievijas armijas karavīri.<br />
Sādžā visas saimniecības ēkas atradās atsevišķi no lauku zemes. Sādžai<br />
parasti bija arī sava kopēja rija, ganības, dažkārt arī kūtis. Ceļi, kas<br />
gāja caur sādžu, bija kopējais sādžas īpašums. Kopējās lietas tika uzturētas<br />
kārtībā kopīgiem spēkiem, savstarpēji vienojoties. B. Briška par dzimto<br />
Rēzeknes apriņķa Varakļānu pagasta Kozu solas sādžu ar 26 iedzīvotājiem<br />
raksta, ka sādžiniekiem bija kopēja pirts, aka, sile lopu dzirdināšanai, kā<br />
arī kopējs bullis, kuru katram saimniekam noteiktā secībā vajadzēja uzturēt<br />
divus gadus pēc kārtas (Briška 1969: 5–9).<br />
Dekters Dorvas sādžu ar 118 iedzīvotājiem raksturo kā pašpietiekamu<br />
saimniecisku organizāciju:<br />
146<br />
Pošu cīmā beja kurpnīki, sedlinīki, skrūderi, galdnīki, kalēji, vyrpōtōji,<br />
ōdmiņi, pūdnīki un citi amatnīki. Pagatavot pajyuga pīdarumus, dorba<br />
reikus, rotus, rogovas, siles, pīstas, kipus, lōpstas, teines, kvāšņas un mōjas<br />
dzērnovas prota gondreiž kotrys. (Dekters 1970: 10)<br />
Vienam saimniekam parasti piederēja pastāvīga mājas vieta, uz kuras<br />
tika celtas ēkas, iekopts augļu un sakņu dārzs pastāvīgai lietošanai, aramzeme<br />
— izkaisīta pa visiem ciema tīrumiem šņoru veidā, pļavas — lietojamas<br />
šņoru veidā, ganības — visiem saimniekiem kopīgas.<br />
Tā dēvētās šņoru zemes izveidojās, pastāvot tradīcijai dalīt saimniecības<br />
zemi visu pieaugušo dēlu starpā. Meitām nebija tiesību mantot tēva<br />
zemi, izņemot gadījumus, kad viņas izgāja pie vīra un viņām bija bērni, tad<br />
kāda zemes daļa tika norakstīta uz znota vārda (Bīlenšteins 2001: 406).<br />
Pieaugot iedzīvotāju skaitam, zemes daudzums sādžās nepārtraukti<br />
samazinājās. Lai gan bija noteikums, ka saimniecības nedrīkst iedalīt mazākas<br />
par 10 desetīnām (1 desetīna — 1,09 hektāri), praksē to maz kurš<br />
ievēroja. Zemi parasti dalīja gareniski, tādējādi, mainoties paaudzēm, radās
Change language