Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

mēram, ir izteiciens pilna runa, kas lietota ar nozīmi ‘nopietna saruna’, vai
arī lyka mīru iz ituos runas (Š XI: 55), kas nozīmē ‘vienojās, sarunāja’. Šie
piemēri uzskatāmi rāda, ka leksēmas runa lietojuma konceptuālais lauks ir
plašāks un daudzveidīgāks nekā leksēmai valoda. To, iespējams, izskaidro
pasakas kā mutvārdu žanra likumsakarības. Vēl uzskatāmāk runas lietojuma
aploci ilustrē leksēmas runa tematiskā kopa semantiskā lauka ietvaros.
Tai veidojas sava specifiska struktūra, kur substantīva runa derivāts runuot
kļūst par hiperonīmu, kam pakļauti tādi hiponīmi kā teikt, saceit, stuosteit,
klīgt, vaicuot, praseit, lyugt u. c.
Valodas un runas semantisko lauku paplašina leksiskie sinonīmi mēle
un bolss. Leksēma mēle pasakās minēta 66 reizes. Blakus savai pamatnozīmei
(‘mutes dobuma orgāns, kas piedalās barības sasmalcināšanā un skaņu
veidošanā’ (LLVV V: 143)) tā sniedz papildu informāciju par personāžiem
atkarībā no viņu spējas mainīt runas manieri. Visbiežāk minētie personāži,
kas spēj apgriezt, nokalt sev citu (parasti — mīkstāku, sīkāku, laipnāku)
mēli, ir lapsa, vilks, čigāniete un ragana. Šādā veidā pamatā pozitīvi uztveramie
īpašības vārdi (smolka, meiksta, laipna), attiecināti uz mēli vai balsi,
iegūst negatīvu konotāciju un ilustrē tautas neuzticēšanos pārmērīgi laipnai,
lišķīgai valodai. Leksēma bolss (pasakās minēta 117 reizes) atklāj plašu
— mitoloģisku un sociālu — valodas un runas lietojuma diapazonu. Mitoloģiskajā
līmenī balss iezīmes palīdz nošķirt t. s. zemāka līmeņa mitoloģiskos
personāžus (galvenokārt velnu un raganu), kam piemīt pārcilvēciskas
balss spējas. Viņiem ir sešas, deviņas, divpadsmit balsis, tās pārsvarā
tiek raksturotas kā nejaukas, briesmīgas, bailīgas un izpaužas kā kliegšana,
bļaušana, kaukšana: Rogona (..) aizkaucja sešim bolsim un saucja jaunekla
iz klajumu spākuotīs (Š II: 141). Papildus šiem konkrētajiem mitoloģiskajiem
personāžiem pasakās atklājas kāda mistiska balss, kam nav fiziska
veidola, bet kas skan no tādām sakrālām vietām kā kakts, aka, aizkrāsne
u. tml. Tā vienkārši var skanēt ausīs, nekonkretizējot skaņas avotu: jis navarēja
gulēt, juo nazkaida bolss runuoja (Š X: 174). Šāda antropomorfizācija
nepārprotami liecina par balss būtisko mitoloģiskajā tradīcijā sakņoto
nozīmi valodas un runas interpretācijā. Sociālajā līmenī balsij tiek piedēvētas
tādas īpašības, kas palīdz atpazīt un diferencēt t. s. sociāli augstos (ķēniņš,
kungs) un sociāli zemos personāžus (bārenīši). Pirmajiem tiek piedēvēta
barga balss, otrajiem — skumīga, uztraukta, žēlīga u. tml. Leksēma
bolss pasakās tiek lietota arī ar konkrētām ekspresīvām runas izpausmēm,
piemēram, kliegšanu, bļaušanu, par ko sk. turpmāk.
118