Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018.gadam grozījumu ...

Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018.gadam grozījumu stratēģiskā IVN vides pārskata projekta 2.redakcija
_____________________________________________________________________
Kvartāra sistēmas pamatnē ieguļ augšējā pleistocēna glacigēnie nogulumi jeb morēna.
Pēdējo parasti uzskata par sprostslāni, kas atdala gruntsūdeni no spiedienūdens
horizontiem, kas veidojas augšējā devona nogulumiežos jeb pamatiežos. Tas patiesi ir
tikai daļēji, jo daudzās Rīgas vietās (Daugavas gultnē, Mežaparkā, Pļavniekos)
morēna ir daļēji vai pat pilnībā abradēta, un līdz ar to starp spiedienūdeņiem un
gruntsūdeni vispār nav izturēta sprostslāņa.
No Pļaviņu – Amulas kompleksa Rīgas robežās izplatīti augšējā devona Daugavas,
Salaspils un Pļaviņu horizonti [Latvijas ģeoloģiskā ..., 2000]. Daugavas horizonts, ko
pārstāv ūdens piesātināti dolomīti, izplatīts tikai pašos Rīgas dienvidaustrumos pie
robežas ar Salaspils lauku teritoriju. Rīgas ūdensapgādei to neizmanto.
Salaspils pazemes ūdeņu horizonts ir izplatīts galvenokārt pilsētas dienvidu un
dienvidaustrumu daļā, ieskaitot Centra rajonu, Imantu un Mārupi; to veido dolomīti,
merģeļi un ģipšakmeņi. Horizonta biezums var sasniegt 21 metru, bet tā līmeņi parasti
atrodas 1 – 8 metru dziļumā. Augstās mineralizācijas dēļ horizontu ūdensapgādē
neizmanto.
Pļaviņu pazemes ūdeņu horizonts sastopams Rīgas dienvidaustrumu daļā (Ķengaragā,
Katlakalnā), kā arī tās centrālajā daļā (Pļavniekos, Purvciemā, Iļģuciemā). Horizonta
biezums ir ļoti mainīgs: 1 – 22 metri, bet statiskais līmenis atrodas 2 – 10 m dziļumā
no zemes virsmas. Ūdeņus satur dolomīti un plaisaini merģeļi. Ūdensapgādē
horizontu izmanto reti, jo, pateicoties hidrauliskajai saistībai ar Salaspils horizontu un
dažkārt arī gruntsūdeni, ūdens nav piemērots dzeršanai.
Arukilas – Amatas kompleksu pārstāv augšējā devona Amatas un Gaujas horizonti,
kurus jo plaši izmanto decentralizētajā ūdensapgādē. Amatas horizonts ir izplatīts
lielākajā Rīgas daļā, izņemot ziemeļdaļu (Berģus, Jaunciemu, Bolderāju), bet Gaujas
horizonts - pilnīgi visā pilsētas teritorijā. Rīgas ziemeļdaļā tas atsedzas zemkvartāra
virsmā. Gaujas horizontu ļoti plaši izmanto gan decentralizētajā Rīgas ūdensapgādē,
gan arī centralizētajā [Levina N. u.c, 1995; Levina N. u.c, 1997].
Rīgas reģionā visiem aktīvās ūdensapmaiņas horizontiem ir traucēts pazemes ūdens
režīms. Ņemot kopumā, spiedienūdeņu horizonti atslogojas Rīgas jūras līcī, tas ir,
dabiski tie plūst galvenokārt ziemeļu – ziemeļrietumu virzienā. Problēma ir tā, ka
ilgstošā un intensīvā decentralizētās ūdensgūtnes urbumu izmantošana ne tikai Rīgā,
bet arī tās tuvākā un tālākā apkārtnē XX gadsimta otrajā pusē izraisīja Arukilas –
Amatas ūdens kompleksa līmeņa pakāpenisku pazemināšanos un depresijas piltuves
veidošanos, kura laika gaitā ievērojami paplašinājās un aizņēma plašu teritoriju
dienvidos no Rīgas jūras līča, kā arī paša līča dienviddaļu. Šo teritoriju ar diametru, ne
mazāku par 100 km, nosauca par „Lielās Rīgas” depresijas piltuvi [Levina N.
u.c,1997].
„Lielās Rīgas” depresijas piltuve radīja reālus draudus šī reģiona pazemes ūdens
kvalitātei un resursiem, jo Arukilas – Amatas kompleksa līmeņu pazemināšanās
rezultātā pazeminājās arī to pārsedzošā Pļaviņu ūdens horizonta līmeņi. Tas, savukārt,
izsauca augstāk esošā Salaspils ūdens horizonta sulfātūdeņu infiltrāciju Pļaviņu
horizontā un Amatas horizonta ūdeņos. Sakarā ar Salaspils horizonta ūdeņu augsto
mineralizāciju un palielināto sulfātu jonu daudzumu, infiltrācijas rajonos ūdeņu
______________________________________________________________________________
SIA „Vides Konsultāciju Birojs”, 2009.gada marts
115