Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018.gadam grozījumu ...

Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018.gadam grozījumu stratēģiskā IVN vides pārskata projekta 2.redakcija
_____________________________________________________________________
un to izvietojumu u.c. Pilsētas rajonu mikroklimatu raksturo lokālā vidējā
temperatūra, raksturīgais gaisa piesārņojums, vēja ietekme. Mikroklimata atšķirības ir
lielākas, ja vēja ātrums atmosfērā ir neliels. Galvenā nozīme mikroklimata atšķirību
veidošanā ir aktīvo virsmu īpatnībām (zāliens, asfalts, betons u.c.) un daudzveidībai,
kas atšķirīgi absorbē un atstaro saules radiāciju. Rīgu iedala 13 mezoklimatiskajos
rajonos [Kalniņa, 1990]. Izšķir četras atšķirīgas mezoklimatisko rajonu grupas:
‣ pilsētas centrs ar blīvu daudzstāvu apbūvi, kur maz parku un citu stādījumu,
bet pastāv intensīva autotransporta satiksme;
‣ pilsētas jaunie biznesa centri (Krasta iela, Ulmaņa gatve, A.Deglava iela,
Brīvības iela atsevišķos tās posmos), kuriem raksturīgas plašas asfaltētas un
apbūvētas teritorijas ar lielām automašīnu stāvvietām un intensīvu
autotransporta satiksmi;
‣ pilsētas „guļamrajoni” – PSRS laika daudzstāvu apbūve Pļavniekos,
Purvciemā, Mežciemā, Imantā, Zolitūdē un Ziepniekkalnā, kā arī jaunie
privātmāju ciemati, kas veidojas Baložos un citur – ar plašiem pagalmiem un
relatīvi lieliem mežu un mežaparku masīviem;
‣ rūpniecības rajoni, galvenokārt Rīgas brīvostas apkārtnē, tiem raksturīgas
plašas apbūvētas teritorijas, intensīva smagā autotransporta, kravas vilcienu un
kravas kuģu satiksme, akmeņogļu, naftas produktu un citu materiālu
pārkraušanas radītais tipiskais gaisa piesārņojums.
Tāpat kā vairumam lielo pilsētu, arī Rīgai visu gadu ir raksturīga izteikta pilsētas
„siltumsala”, ar šo jēdzienu saprotot temperatūras starpību starp pilsētas centru un
perifēriju. Pilsētas „zaļās” teritorijas ir viens no nozīmīgākajiem instrumentiem, lai
samazinātu siltuma uzkrāšanos dienas laikā un līdz ar to tām ir potenciāls samazināt
„siltumsalas” efektu pilsētā naktī [Roth, 2007].
„Siltumsalas” kodolu Rīgā veido pilsētas vēsturiskais centrs. Centrā vidējā
temperatūra uzrāda tendenci pieaugt, jo, pilsētai attīstoties, samazinās stādījumu
platības. Laika posmā no 1941. līdz 1999.gadam pilsētas centra vidējā temperatūra ir
paaugstinājusies par 1,3 o C, salīdzinot ar teritoriju tālāk no centra (LU Botāniskais
dārzs) [Jēgere, 2002]. Ik stundu, salīdzinot gaisa temperatūru pilsētas centrālajā daļā
(meteoroloģiskā stacija Rīga – Universitāte) un Rīgas lidostas teritorijā 1993. –
1997.gadā, konstatēts, ka lielākā temperatūras starpība ir novērojama gada siltajā laikā,
bet salīdzinoši mazākas ir vidējās mēneša temperatūras atšķirība ziemas periodā. Īpaši
spilgti pilsētas „siltumsala” ir izteikta naktīs (14.tabula) [Dabas pamatnes izpēte un
precizēšana Rīgas pilsētas vēsturiskajā centrā, 2002].
Gaisa temperatūras novērojumi, kas veikti dažādos pilsētas rajonos, liecina, ka
visvairāk sasilst lieli, atklāti, asfaltēti vai betonēti laukumi, mazāk – nelieli, asfaltēti
un betonēti laukumi, bet vēsāks ir parkos un skvēros, turklāt vecajos parkos
temperatūra ir zemāka nekā jaunajos vai salīdzinoši atklātās parka zonās [Švejers,
Borisovskis, 1983., Kalniņa, 1990].
______________________________________________________________________________
SIA „Vides Konsultāciju Birojs”, 2009.gada marts
74