Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

Dienvidvācijas zemēs ilgu laiku valdīja uzskats, ka Konstitūcijas 32.panta trešā daļa tām piešķirekskluzīvas tiesības slēgt starptautiskos līgumus savu kompetenču ietvaros. No otras puses, federālāvaldība uzskatīja, ka Konstitūcijas 32. panta pirmā daļa ekskluzīvu kompetenci starptautisko līgumuslēgšanā piešķir federālajai valdībai un zemēm šādas tiesības piemīt tikai uz subsidiaritātes principapamata, uz ko norāda arī nepieciešamība saņemt federālās valdības piekrišanu. Ilgstošās domstarpībaszemju un federālās valdības starpā lika pusēm noslēgt 1957.gada 14.novembra Lindavas vienošanos(Lindauer Abkommen). Ar Lindavas vienošanos puses vienojās, ka federālā valdība turpmāk būstiesīga slēgt starptautiskos līgumus, kas regulē konsulārās attiecības, komerctiesību jautājumus,kuģošanu, starptautisko tirdzniecību, kultūras jomu, kā arī starptautisko organizāciju dibināšanaslīgumus – pat, ja agrāk šādu līgumu nosacījumus regulēja zemes un ja tie attiecas uz jomām, kas irzemju kompetencē. 398 No savas puses federālā valdība piekāpās zemēm, paredzot, ka visu šo līgumuslēgšanai būs nepieciešama zemju piekrišana. Tomēr, lai gan zināma kompetenču sadale federālāsvaldības un zemju starpā ir panākta, it jūtams, ka zemju līdzdalība starptautisko līgumu slēgšanā irpakļauta visai stingrai federālās valdības kontrolei.Līdzīga nostāja attiecībā uz zemju rīcības brīvību ir redzama arī Eiropas tiesību jomā. No vienas puses,Konstitūcijas 79. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka bundesrāts (zemju pārstāvniecības) piedalāsFederācijas lēmumu pieņemšanas procesā atbilstoši savu kompetenču apjomam. Konstitūcijas 79.panta piektajā daļā ir paredzēts, ka, ja attiecīgais jautājums aizskar zemju tiesības, taču likumdošanastiesības ir federālās valdības kompetencē, federālā valdība ņem vērā bundesrāta viedokli. Tačujautājumos, kas saistīti ar visas Federācijas izdevumu palielināšanos vai ienākumu mazināšanos, irjāsaņem federālās valdības piekrišana. Līdz ar to var secināt, ka zināma rīcības brīvība starptautiskolīgumu slēgšanas jomā zemēm ir, tomēr praksē līgumi reti tiek slēgti bez federālās valdībasiesaistīšanās.3.3.6. Starptautisko līgumu publiskumsKonstitūcijas 82.pantā ir paredzēts, ka likumus apstiprina prezidents un tos publicē Federālajā Likumuavīzē (Bundesgesetzblatt). Ja likums nav publicēts Federālajā Likumu avīzē, tas nav spēkā. Šī normaattiecas arī uz parlamenta apstiprinātiem un prezidenta ratificētiem starptautiskajiem līgumiem. Citusnormatīvos aktus atbilstoši Konstitūcijas 82.pantam apstiprina tā valsts institūcija, kura aktu irpieņēmusi, un arī tos publicē Federālajā Likumu avīzē. Starptautiskie līgumi tiek izsludināti FederālāsLikumu avīzes II daļā.Konstitūcijas normas papildina arī 2005.gada 5. septembrī pieņemtais Pieejamības valsts informācijailikums jeb Informācijas brīvības likums (Gesetz zur Regelung des Zugangs zu Informationen des398 G. Slyz, “The Interaction Between National Courts and International Tribunal, International Law in National Courts”.New York University Journal of International Law and Politics, 1996, 67 II., 21.lpp.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009115© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009