Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

Attiecībā uz procedūru, kā noslēgt saprašanās memorandus, ieteicams, lai šī procedūra atšķirtos nostarptautisko līgumu noslēgšanai paredzētās procedūras. Kā tiks analizēts zemāk, šādam nošķīrumamir nozīme arī attiecībā uz saprašanās memorandu vietu Latvijas tiesību sistēmā. Tā kā gan Saeimas, ganMinistru kabineta noslēgti starptautiski līgumi tiek apstiprināti ar ārēju normatīvu aktu (attiecīgi, arSaeimas pieņemtu likumu vai Ministru kabineta pieņemtiem noteikumiem), tad ieteicams, kasaprašanās memorands tiktu apstiprināts ar iekšēju, nevis ārēju normatīvu aktu, proti, Saeimas lēmumuvai Ministru kabineta rīkojumu vai lēmumu.Starptautisko vienošanās (saprašanās) memorandu tiesiskais statuss Latvijas tiesību sistēmā.Saprašanās memorands, ja tam nav saistošs raksturs un ja tas nav uzskatāms par starptautisku līgumu,nav normatīvs tiesību akts. Tas nesatur tiesību normas un tādējādi nav saistošs ne valstij, ne valstijpiederīgajām personām. Attiecīgi, saprašanās memorandam nav konkrētas vietas Latvijas tiesībunormu juridiskā spēka hierarhijā. Tā kā saprašanās memorands nav tiesiski saistošs, tas nerada tiesībasun pienākumus, tam arī nav tiešā iedarbība un privātpersonas uz to nevar atsaukties tiesās (izņemot, kātika norādīts iepriekšējā sadaļā, ja tas izskaidro tiesiski saistoša pienākuma saturu). Tas var tiktizmantots vienīgi kā tiesību normu iztulkošanas līdzeklis, it īpaši, noskaidrojot valsts gribu.Taču jautājumus rada apstāklis, ka Latvijas līdzšinējā praksē valdības noslēgtie saprašanās memorandibieži tiek apstiprināti ar Ministru kabineta noteikumiem vai arī pat ar Saeimas pieņemtu likumu. 617Tādējādi saprašanās memorands, par spīti tam, ka no tajā lietotās terminoloģijas skaidrs, ka runa ir parnesaistošu apņemšanos, tiek ieviests Latvijas tiesību sistēmā ar ārēju normatīvo aktu. Attiecīgi, tas arīiegūst noteiktu vietu tiesību normu juridiskā spēka hierarhijā atbilstoši Administratīvā procesa likuma15.pantam. Jautājums, vai šāda ieviešana ar ārējo normatīvo aktu padara saprašanās memorandu parvispārsaistošu, ja tas pats par sevi ir noslēgts kā valstij nesaistošs dokuments. Atbilde uz šo jautājumuir drīzāk pozitīva, jo ārējā normatīvā akta būtiska pazīme ir, ka tas rada vispārsaistošas tiesības unpienākumus abstraktam personu lokam 618 . Protams, šī ieviešana Latvijas iekšējās tiesībās ar ārējānormatīvā akta palīdzību nemaina šī dokumenta statusu starptautisko tiesību izpratnē, taču tā varnozīmēt, ka Latvijas privātpersona var uz saprašanās memorandā ietvertajām normām atsaukties kātiesību normām. Citiem vārdiem sakot, katrai valstij ir tiesības izveidot tādu normatīvo regulējumu,kādu tā vēlas (par tik, par cik tā nav uzņēmusies pretēju pienākumu), un nekas neaizliedz Latvijaipieņemt normatīvu aktu ar identisku saturu starptautiski nesaistošai normai. Piemēram, ja Latvijavēlētos tūlītēji ieviest nacionālajās normās tiesisko regulējumu par valsts imunitāti, tā varētu pieņemtlikumu, kura saturs tiktu noteikts atbilstoši 2004.gada ANO Konvencijai par valstu un to īpašumu617 Piemēram, likums "Par Saprašanās memorandu starp Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju, Beļģijas Karalistesaizsardzības ministru, Ungārijas Republikas aizsardzības ministru un Nīderlandes Karalistes aizsardzības ministru parNīderlandes medicīniskās operatīvās ārstniecības iestādes izveidošanu un uzturēšanu Starptautisko drošības atbalsta spēkuIII sastāvā Kabulas starptautiskajā lidostā Afganistānā". Latvijas Vēstnesis, 07.01.2004, Nr. 2 (2950).618 Jānis Neimanis. Ievads tiesībās. Rīga: zv.adv. J.Neimanis, 2004, 83.lpp.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009195© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009