Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

izcelsmes valsti. Tā kā Lielbritānija neizteica iebildumus pret šo atrunu, arī Lielbritānija atbilstošiVīnes līgumtiesību konvencijas 21.panta pirmajai daļai tāpat varēja apieties ar Lībijas diplomātiskopastu. 695Savukārt Vīnes līgumtiesību konvencijas 21.panta trešās daļas normas piemērošanu ilustrē jauaplūkotais šķīrējtiesas spriedums Anglijas – Francijas kontinentālā šelfa lietā. Šajā lietā šķīrējtiesaatzīmēja, ka Francija izteica atrunu pie 1958.gada Ženēvas konvencijas par kontinentālo šelfu, betLielbritānija izteica pret to iebildumus. Šis fakts nepadara konvenciju starp pusēm nepiemērojamupilnībā, kā uzskata Francija, kā arī nepadara konvenciju par pilnībā piemērojamu, kā uzskataLielbritānija, bet gan padara par nepiemērojamu starp pusēm 6.pantu veiktās atrunas apjomā. 696Grūtāks jautājums ir noteikt, kādas ir juridiskās sekas tādai atrunai, kas ir pretrunā ar līgumapriekšmetu un mērķi vai arī citādā veidā nepieļaujamai atrunai. Kā jau augstāk aplūkots, šādāssituācijas atbilde un valstu prakse ir neviennozīmīga. 697 Skaidrākas tendences vērojamas vienīgiattiecībā uz starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību aizsardzību jomā. Iepriekš apskatītajā Beliloslietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Šveices izdarītā atruna nav spēkā un Eiropas cilvēktiesībukonvencijas 6.pants Šveicei ir saistošs pilnībā. 698 Pie līdzīga secinājuma tiesa nonāca Loizidou lietā.Tiesa analizēja, vai ir spēkā Turcijas izdarītā atruna par konvencijas 25. un 26.pantu (iepriekšējāredakcijā) teritoriālo ierobežojumu, tādējādi ierobežojot komisijas un tiesas kompetenci. Tiesa atzina,ka šādu atrunu konvencija nepieļauj, un ņemot vērā konvencijas īpašo cilvēktiesību aizsardzībasraksturu, jāpieņem, ka tā ir saistoša Turcijai pilnībā. 699Jāatzīst, ka šāda Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieeja var tikt uzskatīta par pretrunā esošo Vīneslīgumtiesību konvencijai, jo, atbilstoši konvencijas 20.panta ceturtās daļas (c) punktam atrunuizdarījusī valsts, ja atruna netiek pieņemta ne no vienas citas valsts, nav saistīta ar šo līgumu. Arī STKir norādījusi, ka tieši atrunu izdarījusī valsts ir tā, kas ir tiesīga izlemt, kā rīkoties, ja tās atruna tiekuzskatīta par nepieļaujama, un šai valstij ir tiesības vai nu grozīt vai atsaukt atrunu, vai arī atkāpties nolīguma. 700Rezumējot, attiecībā uz tādām atrunām, kas ir pretrunā ar līguma priekšmetu un mērķi, pastāv divitiesību doktrīnas virzieni: pirmkārt, tā sauktā cilvēktiesību aizstāvju pieeja, kas uzskata, kanepieļaujamas atrunas gadījumā atruna ir atdalāma un valsts ir saistīta ar līgumu tā, it kā atrunasnebūtu (augstāk aplūkotā Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, arī ANO Cilvēktiesību komitejas695 Foreign Affairs Committee, Report on the Abuse of Diplomatic Immunities and Privileges, 1984, pp.23-24.696 Anglo – French Continental Shelf Case (First Decision), UK Command Papers 7438 (1979), p.45, 54 ILR, p.52.697 M.N.Shaw, International Law, 5th ed. Cambridge: Cambridge University Press, 2006, p.825.698 Lieta Belilos pret Šveici. European Court of Human Rights, Series A, No.132.699 Lieta Loizidou (Preliminary Objections), European Court of Human Rights, Series A. No.310 (1995)., pp.22-9.700 Preliminary Conclusions on Reservations to Normative Multilateral Treaties Including Human Rights Treaties in 1997.Report of the ILC on its 49th Session, A/52/10, pp.126-7.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009221© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009