Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

konkrētā lieta bija apelācija par diviem Pirmās instances tiesas spriedumiem (lietās T-315/01 (Kadi) 598un T-306/01 (Yusuf) 599 ), tad Pirmās instances tiesas atziņas atspoguļotas lietas faktu apskatā.Privātpersonas Kadi un Yusuf cēla prasību par Padomes regulas atzīšanu par spēkā neesošu. Padomesregulas bija izdotas, pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūcijām, ar kurām aizliedza eksportētnoteiktas preces uz Afganistānu, kā arī piemēroja naudas līdzekļu arestu un ierobežojumus personām,kas tika uzskatītas par saistītām ar Osamu bin Ladenu, Talibanu un Al-Kaida teroristu tīklu 600 . Regulasbija balstītas uz sākotnēju Padomes pieņemtu Kopējo nostāju KĀDP ietvaros. Pieteicēji bija personusarakstā, uz ko attiecās ierobežojumi (sarakstu sagatavoja ANO Drošības padome, bet Padome to bijaiekļāvusi regulā). Regulās norādīts, ka uz Drošības padomes rezolūcijās paredzētajiem pasākumiem“attiecas Līgums, tādēļ – īpaši, lai novērstu konkurences traucējumus, – ir nepieciešami Kopienastiesību akti, lai īstenotu attiecīgos Drošības padomes lēmumus, ciktāl tie attiecas uz Kopienasteritoriju”.Pieteicēji argumentēja, pirmkārt, ka Padome nebija tiesīga pieņemt apstrīdētās regulas, otrkārt, noticisEKL 249. panta pārkāpums un, treškārt, noticis pieteicēju pamattiesību pārkāpums. Regula bijapieņemta, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 306.pantu, un pieteicēji norādīja, ka attiecīgie pasākumiskar privātpersonas, kas turklāt ir dalībvalstu pilsoņi, lai gan EKL 60. un 301. pants pilnvaro Padomiveikt pasākumus vienīgi attiecībā uz trešajām valstīm. Taču Pirmās instances tiesa nosprieda, ka tāpatkā ekonomiskās vai finanšu sankcijas var pamatoti skart tieši trešo valstu vadītājus (personas), nevisšīs valstis kā tādas, tām vienlīdz ir jābūt vērstām pret indivīdiem un organizācijām, kas ir šo vadītājusabiedrotie vai ko tie tieši vai netieši kontrolē, jebkurā vietā, lai kur tie atrastos.Iebildumi pret apstrīdētās regulas juridisko pamatuPirmās instances tiesa, pirmkārt, nosprieda, ka EKL 60. un 301. pants vieni paši nav pietiekamsjuridisks pamats apstrīdētajai regulai, kā to bija apgalvojusi Padome un Komisija (pārsūdzētiespriedumi Kadi, 92.–97. punkts; Yusuf un Al Barakaat, 128.–133. punkts). Tiesa konstatēja, ka minētāregula īstenoja tā saucamās “inteliģentās” sankcijas, kuras raksturo, ka nepastāv nekāda saikne starpsankcijām un trešās valsts teritoriju vai pārvaldes režīmu, jo minētie pasākumi ir tieši vērsti pretOsamu bin Ladenu, Al-Qaida tīklu, kā arī to sabiedrotajiem. Ievērojot EKL 60. un 301. panta redakcijuun īpaši tur minēto “attiecībā uz trešajām valstīm” un “ar vienu vai vairākām trešajām valstīm”, naviespējams atsaukties uz šiem pantiem, lai uzliktu jaunā tipa sankcijas. Tie ļauj veikt pasākumus tikai598 Lieta T-315/01 (Yassin Abdullah Kadi pret Padomi un Komisiju) [2005]. ECR II-03649.599 Lieta T-306/01 (Ahmed Ali Yusuf un Al Barakaat International Foundation pret Padomi un Komisiju) [2005]. ECR II-03533.600 Padomes 2002. gada 27. maija Regula (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērstipret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļPadomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprinalidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu (OV L 139, 9.lpp).© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009185