LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA“Jautājums – vai režisors pats izvēlējās melnbalto variantu, vai viņam nedeva krāsaino?” 45 Kinostudijasdirektors Heinrihs Lepeško īsi atbildēja: “Pats izvēlējās”. 46 Pārējie sēdes dalībniekinorādīja uz to, ka daudz būs atkarīgs no veiksmīgas aktieru izvēles. Tika pieņemts lēmums apstiprinātiesniegto režisora scenāriju, norādot, ka “labi, ka nav rakstīts, ka tā komēdija, jo tas irnopietns darbs, kurš operē ar simboliem”. 47 Pēc divām nedēļām režisora scenāriju apstiprināja arīMaskavā. 1974. gada 25. martā H. Lepeško izdeva pavēli sākt filmēšanas sagatavošanas darbus.Filma tika iekļauta Rīgas kinostudijas 1975. gada plānā.Rakstā “1975. Bez prognozēm” L. Elsberga stāsta par gaidāmo filmu “Motociklu vasara”(Elsberga, 1975, 2(1), 6–7):“Scenāriju filmai “Motociklu vasara” sarakstījuši A. Jakubāns un E. Ansons. Kā jauvairākkārt presē rakstīts, kinolenti uzņem režisors U. Brauns un operatori I. Seleckisun K. Zalcmanis, vērsdami mākslas filmu savdabīgu ar savu dokumentālajā kinoizstrādāto rokrakstu. Filma ir stāsts par diviem mūsdienu jauniešiem, kurus savediskopā dīvains negadījums vai, pareizāk, pēkšņi apzināta nepieciešamība. Fabulaaptver pavisam neilgu laikposmu. Inese un Māris, ceļodami cauri divām vasarasdiennaktīm, vēro apkārtni, ielūkojas dziļāk sevī un sāk apjaust jaunas ētiskas unestētiskas vērtības dzīvē. Tāda īsumā ir šīs poētiskās, smalkām noskaņām cauraustāsfilmas materiāla ievirze.”Taču autore ir visai piesardzīga spriedumos par nākotni:“Kādas būs 1975. gada Rīgas kinostudijas filmas, to grūti paredzēt, jo prognozesdažu labu reizi nepiepildās un gadās, ka no ne visai spoža scenārija iznāk gluži labafilma un arī otrādi – iecere, kura jau kā pieteikums izraisījusi sabiedrības interesi,realizēta filmā, rada vilšanos.”Meitene1974. gada 22. maijā Mākslinieciskās (Mākslas) padomes sēdē Uldis Brauns atzinās: “atrastgalveno lomu tēlotājus bija sarežģīti. Darbā iesaistījās visa grupa, izsludinājām konkursu, apskatījām13000 meiteņu”. 48 Vēlāk šis skaitlis kļūs par neatņemamu filmas reklāmas kampaņudaļu, tas tiks tiražēts intervijās ar “Motociklu vasaras” veidotājiem, būs iekļauts visos filmasreklāmas tekstos.K. Matīsa raksta (Matīsa, 2005, 201): “Ar aktieru meklēšanas vērienu Brauna komanda pārsitGunāra Pieša “Pūt, vējiņi!” rekordu 49 – galvenajai sieviešu lomai viņi apskata 13000 pretendentes.Laikrakstos vairākkārt sludinātais konkurss nedod gaidītos rezultātus – tur gan labu materiālunākotnei atrod kinostudijas aktieru daļa, bet “Motociklu vasaras” galvenā varone neparādās.Tāpēc uzņemšanas grupa sadalās mazās vienībās un izklīst pa Latvijas pilsētām un laukiem,meklējot to vienīgo un neatkārtojami interesanto seju”.Uldis Brauns neticēja konkursiem. Viņš stāstīja: “Mums vajadzēja tādu seju, kas līdz patfilmas beigām ieintriģētu. Kaut kas neparasts, elektrizējošs, tomēr dabisks, bez nevienas piciņasgrima” (Volmārs, 1974, 27. jūl., 9). Kā galveno nosacījumu pretendentes atlasē Brauns minējaneatpazīstamību, kaut gan nesenā sarunā ar šī raksta autori režisors piesardzīgi pieļāva iespēju,ka tā varēja būt kļūdaina pieeja. 50 Režisora kolēģis, filmas “Ābols upē” autors Aivars Freimanismēģinājis izskaidrot vēlēšanos strādāt ar nevienam nepazīstamiem jauniešiem, jo viņi spēj “labiievest skatītāju īpašā ticamības atmosfērā”. Viņaprāt, nepazīstamas sejas spēja “saplūst vienā109