LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAatšķirīgu interpretāciju), notiek arī nacionālo simbolu leģitimitātes atjaunošana un reliģiskoinstitūtu reabilitācija.Lielākā daļa no padomju Latvijas, tāpat kā citu padomju republiku televīzijas un radio muzikāloraidījumu repertuāra šajā laikā bija popmūzika un rokmūzika, urbānajā vidē dominēja roks(Stites, 2000, 190; Steinhold, 2003, 89–108). Taču tas no kultūras namu un klubu skatuvēm,un citiem populāriem pasākumiem neizspieda, piemēram, folkloras un šlāgeransambļus. Pēcpadomju popkultūras pētnieka Ričarda Staita (Richard Stites) domām, tas ilustrē to, ka, lai ganpadomju izklaides kultūra nekad nav bijusi monolīta, taču arī tik liela dažādība kā perestroikasun glasnostj laikā tai nekad līdz tam nav bijusi raksturīga (Stites, 2000, 183, 198).Krievu roka pētnieks Ingvars Steinholds (Yngvar Steinhold) uzsver, ka perestroikas laikarokmūzika bija pirmām kārtām radīta nevis dejošanai, kā, piemēram, agrāk populārais svingsvai tvists, bet gan noteiktu ideju komunikācijai, tāpēc muzikālajā komunikācijā lielāko lomu ieguvadziesmu teksti (Steinhold, 2003, 95, 96). Roka dziesmu tekstos pastāvēja arī izklaidējošastēmas, taču nozīmīgāki bija politiski un sociāli jautājumi (Staits par tā laika galvenajām tēmāmpopulārajā kultūrā sauc narkotikas, karu, alkoholismu, prostitūciju, korupciju un spekulāciju,bet Baltijas un citās mazajās PSRS republikās būtiski bija arī nacionālie jautājumi) (Steinhold,2003, 101; Stites, 2000, 194). Šajā laikā popkultūrā lielākā loma bija mūziķiem amatieriem 5(Steinhold, 2003, 93). Taču perestroikas laikā sākās arī populārās kultūras komercializācija –izklaides industrija strauji attīstījās, mūziķiem parādījās producenti un sponsori, tā kļuva parkomerciāli efektīvu nodarbošanos (Stites, 2000, 190).Ja desmitgadē līdz 80. gadu sākumam latviešu padomju populārajā (estrādes) mūzikādominēja solo izpildītāji – Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne, Nora Bumbiere, ViktorsLapčenoks, Mirdza Zīvere, Aija Kukule, Žoržs Siksna un citi –, tad 80. gadu vidus un beigasir mūziķu apvienību (grupu) laiks. Tas lielā mērā ir tieši rokmūzikas laiks, un visā pasaulērokmūziku spēlē pārsvarā grupas, nevis individuāli solisti.Astoņdesmito gadu beigās padomju Latvijas kultūrā notiek vairāki svarīgi populārās mūzikasfestivāli, koncerti un aptaujas, kas iezīmē populārākos žanrus un izpildītājus. 1987. gadātiek atjaunots festivāls “Liepājas dzintars” (tas notiek 20 gadus kopš festivāla dibināšanas unpēc 11 gadu pārtraukuma). Joprojām ar augstu dalībnieku un balsotāju skaitu (katru gadu pētāmajālaika posmā saņemot no 50 līdz 77 tūkstošiem anketu) norisinās 1968. gadā savu darbībuuzsākusī “Mikrofona aptauja”. Lai gan “Mikrofona aptauja” tā laika publikācijās saistīta argados vecāku cilvēku muzikālajām interesēm, kamēr “Liepājas dzintars” ar jauniešu gaumi,anketu socioloģiskā analīze liecina, ka vidējais “Mikrofona aptaujas” respondents ir gadosjauns – 1989. gadā pat puse balsotāju bijuši ne vecāki par 25 gadiem. 61986. gadā tiek dibināts arī Vissavienības jauno izpildītāju konkurss “Jūrmala” (tagadtā tradīciju turpina “Jaunais vilnis”). Ievērojamu publikas un mediju uzmanību katru gaduizpelnās arī 1985. gadā dibinātais mūziķu un mākslinieku lomu apmaiņas festivāls “Bildes”.Taču festivālu un solo koncertu apmeklētāju skaits 80. gadu beigās pamazām sarūk, un 1989.gadā mūziķi par to jau runā kā par vispārzināmu faktu, skaidrojot to gan ar mediju palīdzībupatērētās mūzikas īpatsvara palielināšanos (lielākā loma – videoklipu popularitātei), gan arto, ka arvien izteiktākā politiskā spriedze liek sociāli aktīvākajai publikas daļai novērsties noizklaides, veltot vairāk laika sabiedriskām aktivitātēm (Admine, 1989, 29. dec., 4).Lai gan demokratizācijas process vismaz teorētiski nozīmēja arī lielāku varas iecietībupret citādumu, jāņem vērā, ka rokmūzika joprojām varas institūcijām šķita publiskajā telpānevēlama, sociāli degradējoša un tādēļ – īpaši kontrolējama parādība. Par to liecina gan reportāžaspresē, kas atspoguļo mūziķu un koncertu apmeklētāju piebildes par pārspīlēto pasākumuapsardzi, publikas norobežošanu no mūziķiem un stingro dalīšanu sektoros, kas ierobežojaemociju izpausmes uzvedībā (Paikena, 1988, 30.janv., 4).Vēl skaidrākas norādes uz rokmūzikas nevēlamo raksturu atrodamas oficiālajos dokumen-181