LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAveselumā” ar savā ziņā dokumentāli attēloto vidi ir apbrīnojama (Freimanis, 1984, 18).No 13000 līdz kinomēģinājumiem nonāca četras jaunietes: Māra Zvaigzne (Tautas kinoaktierustudijas audzēkne), Zita Errsa (baletdejotāja), Aīda Zars (skolniece, ko I. Seleckis sameklējaCēsu Kultūras nama deju kolektīvā) un Inese Jansone (ko K. Zalcmanis atrada Liepājas 1. vidusskolas8. klasē). Kā stāsta I. Seleckis, viņš “uzdūrās” Zarai Cēsīs. Viņa ideāli kustējās, un tasbija vajadzīgs filmā. Bet viņa nebija pietiekoši noslēpumaina. Jansone toties pati nezināja, kasviņa ir”. 51 K. Zalcmanis atceras: “Es pats viņu, tādu jaunu un smuku, tur vējainā pilsētā pie jūrasatradu un atvilku uz studiju. Kinoprovēs viņa izkonkurēja balerīnu Zitu Errsu un Aīdu Zars, betpeldēt neprata, turklāt sākumā to nevienam nesacīja” (Zīle, 2007, 309–310). “Inesīte bija bērns,tā Uldis Brauns. – Kalvis [Zalcmanis] stāstīja, ka viņš palūdza viņu iziet ārā no skolas klasesgaitenī un pajautāja: “ “Inese, bet ja tev būs raudāt, tu raudāsi?” Inese palika sarkana, paskatījāsuz Kalvi, un no viņas smukajām acīm saka birt asaras. Neapturami”. 52I. Seleckis gan atceras, ka U. Braunam vislabāk patika Zita Errsa, tomēr mēģinājumos, kadbaletdejotāja tika filmēta bīstamā ainā ar motocikliem, notika kāds negadījums, kas lika filmēšanasgrupai saprast: viņi nedrīkst riskēt ar Latvijas primabalerīnas, “valsts īpašuma”, veselībuun karjeru. Par spīti Z. Errsas apliecinājumiem, ka viņa ir gatava filmēties, apzinoties risku, U.Brauns pieņēma šādu lēmumu, par ko arī informēja Mākslas padomi: “Līdz pēdējam brīdimgrupai bija grūti izšķirties, ko apstiprināt uz MP (Mākslas padomi). Grupas priekšlikums – A.Kairiša Mātes lomā, P. Gaudiņš – Māris, I. Jansone – Inese”. 53Sēdes dalībnieki pēc kinomēģinājumu noskatīšanās bija noskaņoti visai kritiski. RežisorsImants Krenbergs izteicās vispiesardzīgāk: “Jāpārdomā katrs vārds, ko sakām, lai neietekmētu toredzējumu, pārdzīvojumu, ko grupa grib piepildīt. [..] Ar Inesi Jansoni ir risks, bet ir arī jūtams,ka viņa slēpj sevī interesantas potenciālas iespējas, ka no viņas rezultatīvi var rasties tas, kasir vajadzīgs tēlam”. 54 Režisors Aleksandrs Leimanis uzskatīja, ka “Jansone tomēr ir bez šarma,pat atsevišķos kadros atstāj nepatīkamu iespaidu. Te labāka būtu Errsa, viņa iekšēji smalkāka.[..] Pēkšņi darba procesā var gadīties, ka no Jansones jāatsakās, bet tas nenozīmē, ka esmu pretJansoni”. 55 A. Matīsai šķita, ka “Jansone interesanta, kad runā, bet klusējot nāk ārā pat kas atbaidošs”.56 Viskritiskāk kinomēģinājumus vērtēja kinostudijas direktors H. Lepeško:“Pagājuši divi mēneši. Kopš aktieru kinomēģinājumu sākšanas. Šoreiz neredzējāmaktieru kinomēģinājumus, bet no 13000 acu, seju atlasītas 4 sejas un tas ir viss. Kātiks strādāts ar šiem puišiem un meitenēm, man nav priekšstata. Kādā atslēgā veidosiesfilma? Pagaidām redzam dokumentālo manieri, bet tā ir aktieru filma. [..] InesiJansoni apstiprināsim tikai tad, ja būs no skolas atļauja, vecāku un ārsta atļaujas,pretējā gadījumā būs jāmeklē cita.” 57Pēc arhīva dokumentiem, 1974. gada 24. jūlijā tika parakstīta pavēle uzsākt filmēšanu. Tasgan nesakrīt ar pierakstiem Ivara Selecka dienasgrāmatā, kur fiksēts, ka pirmā filmēšanas dienair 25. jūnijs. 58 Žurnālists Andrejs Volmārs apraksta vienu no filmēšanas dienām 59 :“Jūrmalā starp Saulkrastiem un Tūju plaka līča viļņi, laiku pa laikam iezibējās saule.Režisors Uldis Brauns bija noskaņots pārdomām.− Dokumentālajos kinodarbos, kurus filmējāt jūs, Ivars Seleckis un Kalvis Zalcmanis,darbība attīstās atbilstoši visām dramaturģijas likumībām. Tātad pievēršanās aktierfilmaiir likumsakarīgs jūsu daiļrades attīstības posms?− Jā un nē. Aktierfilmām un dokumentālajam kino taču ir atšķirīga dramaturģija. Agrākhronikas cehā uzņēmām darbus, kas fiksēja vistiešākās dzīves situācijas. Tagad tāsmums jārada, turklāt ar aktieru palīdzību. Protams, tāda veida īstenības interpretācija110