LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAŠmids, ir saistīta ar bezgalīgu telpisko paplašināšanos, bezgalīgu pēdu dzīšanu pagātnē, bezgalīguiekšējo šķeltniecību un bezgalīgu konkretizāciju (Шмид, 2003, 158). Ja cenšamies sintezētkauzāli saistītu notikumu grupas, tad naratīvā var runāt par epizodēm, kurām parasti ir vienscentrālais notikums. 3 No šādām epizodēm izveidojas naratīvā diskursa galvenās tēmas.Epizodes ietver temporālās un telpiskās zīmes, kas norāda uz lasītājam pazīstamu vidi vaiarī tā tiek padarīta par pazīstamu stāstījuma gaitā. Attiecībā “vides” jēdzienu jāatzīmē nozīmjupārklāšanās, proti, tajā savijas ģeogrāfiskā un sociālā dimensija. Nīderlandiešu naratoloģe MikeBela (Mieke Bal) šo samezglojumu atšķetina ar vietas un telpas konceptuālu nošķīrumu. Ja vietanaratīvā ir saistīta ar matemātiski izskaitļojamo, fizisko ietvaru, tad telpa uzsver tieši sociālāsvides aspektu. M. Bela izdala divus telpu tipus: pirmais attiecas uz telpu kā rāmi jeb notikumuun darbības vietu, savukārt otrais apraksta tās telpas, kas pašas ir “darbojošās vietas” (Bal, 2002,136). Naratīva sižetiskajā līmenī jebkuru telpu aptver konkrēta fiziskā vieta, taču, ja runā paratsevišķiem notikumiem, telpa it kā izšķīst sociālos segmentos, pa kuriem vai kuros pārvietojaspersonāži. Šādā traktējumā lietuviešu semiotiķa Algirda Greimasa (Algirdas Greimas) piedāvātaistelpas izotopijas koncepts, kas nošķir iekšējo (utopisko) no ārējās (heterotopiskās) telpas,galvenokārt ir jāattiecina uz sociālās mijiedarbības laukiem, nevis ģeogrāfisko strukturējumu(Greimas, 1983).Runājot par sociālajām grupām, ikviens personāžs literārajā naratīvā ne tikai demonstrē savupašidentitāti, bet arī – sociālo identitāti jeb piederību kādai grupai(-ām). Saskaņā ar hrestomātiskoGreimasa koncepciju personāži ir konceptualizējami kā abstraktas naratīva funkcijas jeb aktori,kas atklājas caur aktanciālajām (subjekts, objekts, oponents utt.) un tematiskajām (profesionālās,ģimenes, psihosociālās u. c.) lomām.Analīzes matricā tika reģistrētas prozas tekstos visbiežāk sastopamās sociālās grupas unsociālās rīcības epizodes. Katram reģistrētajam atslēgvārdam tika norādītas konkrētas grāmatulappuses, kurā atrodams tā plašāks izvērsums.Padomju laiku reprezentācija: epizodesAnalizētās prozas temporālā struktūra kopumā aptver visu padomju periodu Latvijā (sk.2. tabulu), taču tuvplānā redzams, ka faktiski tikai divi autori – Pauls Bankovskis un ArtursHeniņš – cenšas atainot plašāku laikmeta panorāmu, savukārt pārējie rakstnieki vēstījumuskoncentrē šaurākā laiktelpā. Ja pievēršam uzmanību rakstnieku vecuma un aprakstīto laika periodusakarībai, tad pamanām, ka autori no padomju laikiem lielākoties izvēlas tos segmentus,kas teorētiski atrodas arī viņu tiešajā pieredzē – 70. un 80. gadi. Manuprāt, tieši šis precīzaisnaratīvu temporālais ierāmējums ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka nākotnes mītuneesamību 4 , t.i., lielākā daļa naratīvu noslēdzas pirms 1991. gada 21. augusta, kad Latvija defacto atguva neatkarību.191