LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAVispirms – tajā laikā meliorācijas kampaņas īpaši skartos un atklāti nīdētos laukus, lauku cilvēkus,viņu likteņus, kas atspoguļojas dramatiskās ikdienas plūdumā. Šajās filmās daudz vecucilvēku – viņi glabā saikni ar pagātni, kuru oficiālā vēsture pastāvīgi centās izdzēst no atmiņas. Tābija atklāta opozīcija oficiālajai propagandai, kas centās iestāstīt jaunības, revolucionārisma unjaunā kultu. Daži autori, starp citu, nevairījās arī pavīpsnāt par ideoloģiskajām dogmām, parādīttās kā savdabīgu karnevālu (E. Zubavičus “Mums nav bail ne no kādiem naidniekiem”, 1978).Lietuviešu kino vienmēr par saviem varoņiem labprāt ir izvēlējies visādus dīvaiņus, cilvēkus,kas neietilpst oficiālās un unificētās dzīves rāmjos. Ar saviem dīvaiņu portretiem (“Apolinārs”,“Zintniece”, “Cilvēks, kas iet uz māju” u. c.) īpaši slavens ir Henriks Šablevičus. Viņa filmuvaroņi, kas pārkāpa ierastās ikdienības normas un reizēm pat kļuva par filmas līdzautoriem, –mākslinieki autodidakti, dejotāji, dziedātāji, zinātnieki un miliči ar artistisku dvēseli – ļāva režisorampadarīt īstenību dīvaināku, tādēļ gan viņa, gan citu režisoru filmās tik daudz metaforu,lirisko atkāpju, poētisku komentāru un stilizēšanas. Visai nosacītā šo filmu varoņu patiesībavispirms atstaroja viņu iekšējo pasauli, kas neietilpa oficiālās padomju dzīves rāmjos. Šajās filmāspaslēpusies poēzija bija savdabīgs izaicinājums, sacelšanās, vēlēšanās aizbēgt citā īstenībā.Vienlaicīgi tajās bija daudz arī tās otrās – ideālās un iluzorās – īstenības nostalģijas.1985. – 1990. gads bija dramatisks lietuviešu kino lūzuma laiks, kad saira ne tikai līdz tameksistējusī iekārta, cenzūra, bet arī filmu ražošanas un izplatīšanas sistēma. Vecākās paaudzesrežisori Henriks Šablevičus, Edmunds Zubavičus gribēja izmantot iespēju runāt par līdz tamaizliegtām lietām – pēckara pretošanās kustību, deportācijām, “Sajūdi”. Taču tādas filmas visbiežāknespēja izvairīties no deklaratīva rakstura, kaut arī tajās bija pateikts daudz patiesības.Deviņdesmitajos gados lietuviešu dokumentālajā kino ienāca jaunas paaudzes kino veidotāji.Viņi uzreiz skaidri deklarēja savu viedokli gan par kino, gan par īstenību. Pirmās Šarūna Barta,Arūna Mateļa, Audrjusa Stoņa, Valda Navasaiča dokumentālās filmas rādīja pagriezienu uz ļotipersonīgu kino, kura veidotāji – vairs ne lauku, bet pilsētas izaudzināti cilvēki. Jaunie režisoriacīm redzami nevēlējās identificēties ne ar idealizēto pagātni, ne, paveroties patērēšanas brīvībasun masu kultūras iespējām, – ar tagadni, kas aizvien vairāk līdzinās karikatūrai. Š. Barta filmā“Aizgājušās dienas atcerei” (1990), A. Mateļa filmā “Desmit minūtes pirms Ikara lidojuma”(1990), A. Stoņa filmā “Aklo zeme” (1991) vai Valda Navasaiča “Rudens sniegā” (1992), Dianasun Kornelija Matuzeviču “Ilūzijās” (1993) pamanāma vēlēšanās runāt par eksistenciālām lietāmun vispirms par cilvēka vientulību svešajā pasaulē, dzīves, jūtu jēgu, esamības nepastāvīgumu.Šo filmu pasaule skatīta it kā vientuļu cilvēku acīm, tā ir tukša, pamesta, grūstoša. Reizē tā irsavdabīga iekšējā ainava, jo autori salīdzinoši brīvi rīkojas ar īstenību, kaut arī neatsakās (patotrādi) no tās vērošanas principiem. Viņu filmu statiskajai kamerai tīk fiksēt laiku. Tieši reālais,skatītāju acu priekšā izdzīvojamais laiks arvien biežāk aizpilda kadru un reizē ar brīvi plūstošajiemīstenības tēliem kļūst par filmas dominanti.Agrīnās tagad jau slaveno un atzīto autoru filmas pēc sava prāta precīzi izteica arī tautas stāvoklilielajās vēstures pārmaiņās. Šie autori neuzticas vārdiem, tādēļ viņu filmās vārdu nav daudzvai nav nemaz. Toties viņi tic tēliem. Viņu filmu tēli kļūst par simboliem, metaforām un atspoguļone tikai ārējo īstenību, bet vispirms ir iekšējās īstenības atspulgs. Tādēļ filmas bieži kļūst parautora iekšējo monologu. Balansēšana uz dokumentālā un aktierkino robežas, eksperimentēšanaar dokumentālā kino formām, valoda un izruna nepalika nepamanītas: A. Stoņa “Aklo zeme”tika apbalvota ar “Felix” labākajai Eiropas dokumentālajai filmai, A. Mateļa, V. Navasaiča,H. Šablevičus, D. un M. Matuzeviču filmas saņēma daudz slavenu kinofestivālu balvu.Lūzuma gados lietuviešu dokumentālo kino ļoti ietekmēja arī viena no slavenākajiem pasaulesavangardistiem, Ņujorkā dzīvojošā lietuviešu dzejnieka un kinematogrāfista Jona Meka daiļrade,kas līdz pat šim laikam aktīvi ietekmē jaunos lietuviešu kino veidotājus. J. Meka mācībasatspoguļojas arī Artura Jevdokimova, Juļusa Ziza, Aļģimanta Maceinas, Vītauta V. Landsberģa135