LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAkino, filmas nespēju padziļinātāk risināt cilvēku savstarpējās attiecības (Freinberga, 1975. 12.jūl., 10).Pēc Latvijas Valsts arhīva dokumentiem var rekonstruēt pirmās reakcijas uz filmu. Rīgaskinostudijas Mākslas padomes sēdes protokoli dokumentē kopumā pozitīvās atsauksmes parfilmu. Režisors Aleksandrs Leimanis vērtē filmu pozitīvi:“Tā ir dziļi patiesa, romantiska, poētiska, ar dziļu smeldzi un humoru pret pagātni.Tikai ar diviem aktieriem ir panākts smalks darbs. Atrasta meitene no Jūrmalas unpuisis no Zaķu salas, viņi darbojas patiesi.” 18Tāpat kā filmas režisors A. Freimanis, intervijā laikrakstam “Rīgas Balss” A. Leimanis atzīstfilmas patiesuma vērtību. Atzīmējot filmas neierasto dabu, A. Leimanis noslēdz, vērtējot savuiespaidu par to kā savdabīgu atklājumu. Arī kinozinātniece Valentīna Freimane ir sajūsmā parfilmu:“Ar lielu cilvēcisko un estētisko patiku noskatījos šo filmu. Beidzot mūsu studijasfilmā savā skatījumā tiek izmēģināti ceļi, kas pasaules kinematogrāfā nes labusaugļus. Daudzas filmas ārzemēs izmanto tādu metodoloģiju, sajaucot aktieriskoar dokumentālo. Tāds paņēmiens nu vienreiz novests līdz galam un vainagojiesar panākumiem. Materiālā gandrīz nejūt šuves. Te ir sava temperatūra, elēģiskaintonācija par aizejošo laiku, kas nepazemina to spilgtumu, kas nāks vietā. Abosaktieros patika neuzbāzīga iekšēja aktivitāte. Režisors ir uzminējis, ko viņi spēj dot.Beigās punktus uz “i” nevajag salikt. Filmas ētiskā vērtība ir asociatīva, izejot nokatra dzīves pieredzes.” 19V. Freimanes replikā parādās vairāki filmas aspekti. Atšķirībā no citiem recenzentiem viņasaskata filmā pasaules kinematogrāfijas tradīciju turpinājumu, nevis filmas autora personiskāsambīcijas un individuālas tradīcijas kino, ko A. Lejiņš apzīmē ar jēdzienu “autora kredo”, īstenošanu.Turklāt V. Freimane, kaut arī nenosaucot to, jūt, ka filma ir līdzīga segai, kura veidotano dažādas krāsas un kvalitātes audumiem, bet atzīmē, ka šuves nav jūtamas. Atšķirībā no A.Leimaņa, kas ir saskatījis filmā humoru attieksmē pret pagātni, V. Freimane uztver filmu kāelēģiju. Un pati skaidro, ka filmas ētiskā vērtība ir asociatīva. Kaut arī Valentīna Freimane runāpar filmas beigām, vērtējums ir attiecināms arī uz filmu kopumā, tas paskaidro emociju dažādību,ko filma provocē Mākslas padomes locekļu starpā. Arī Freimanes teiktajā tiek nosaukts tas patsgadījuma vai nejaušības efekts, kas ir atzīmēts “Padomju Latvijas kinomākslas” analīzē. Pēckinozinātnieces domām, A. Freimanis ir “uzminējis” aktieru dotības.Freimane turpina, nosaucot to pašu, par ko uztraucās Ābrams Kleckins savā rakstā:“Jāpatīra sarunas kafejnīcā. Runāšana par “Pūt, vējiņi!” it kā pastiprina reālo dzīvi.Bet man tāda tipa aktualitātes krīt uz nerviem, liekas, ka efekta dēļ izdomātas. Tādasaktualitātes noveco, bet mākslas darbs pat par sevi nenoveco. [...] Šajā filmā navvajadzīgs parādīt, no kurienes katrs ir cēlies, no kādas ģimenes nācis. [..] Es nekonegribu zināt par viņiem – kur strādā, ko dara. Svarīgākais, pats galvenais ir tas, kaviņi nav kopā, ka starp viņiem ir kas pazaudēts, nav saprasts.” 20Respektīvi, V. Freimane šeit pasaka to, ko Ā. Kleckins nosauc par psiholoģisko un socioloģiskouzbūves principu. Freimane skatās šo filmu kā mākslas spēles filmu, un socioloģiskainformācija par filmu “Pūt, vējiņi!” (1973, rež. G. Piesis) viņai šķiet traucējoša, savukārt Ā.Kleckins, kas definē filmu dokumentālā kino ietvaros, atzīst psiholoģiska pamatojuma trūkumu128