LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAVeidojot šādu “laucinieces” reprezentāciju, kas neatbilst sievišķības kanonam, režisorsdemonstrē, cik jauniešu dzīve un kultūra kopumā ir orientēta arī uz noteiktām dzimtes gaidāmun vērtībām. Šādi uzvedības/domāšanas kodi kļūst par svarīgiem “savējo” atpazīšanas instrumentiemun kritērijiem, nosakot cilvēka dzīves vērtību. Ilzes (kā arī Ojāra) nespēja “iekļauties”Lindas un Arčibalda dzīves konstrukcijā, no vienas puses, ir citādības artikulācijas piemērs, nootras puses, piemērs tam, ar kādām grūtībām šī realitāte pieņem šādu citādību. Tāpēc kā nolemtībasapliecinājums vienā no filmas pēdējām ainām skan dziesma “Lelle” (M. Franko), kurasvārdi veido paralēles ar Ilzes dzīves konstrukciju – “Esmu laimīga lelle”. Arī filmas fināls atstājgalvenajai varonei visai maz izvēles iespēju – šķiet, tādiem cilvēkiem kā Ilze visa dzīve tā arīpaies aiz bāra letes, tirgojot balzama kokteiļus retiem apmeklētājiem.“Vogelfrei”: vai grūti būt par vīrietiVai maskulinitāte nozīmē vīriešiem arī ciešanas – tā var īsumā formulēt jautājumu, uz kurunetieši cenšas atbildēt filma “Vogelfrei” (2007). Filmu veidojuši četri režisori (J. Kalējs, G. Šmits,J. Putniņš, A. Viduleja), katrs uzņemot vienu filmas epizodi. Visās epizodēs darbojas galvenaisvaronis Teodors. Filmas anotācija vēsta, ka šīs ir viens un tas pats cilvēks, tikai dažādos dzīvesposmos (bērnība, skolas gadi, spēka gadi, vecums), kaut gan filmā nav daudz laika atribūtu, kasliecinātu par kādu konkrētu laika posmu. Visās četrās epizodēs režisori spēlējas ar maskulinitātesjēdzienu un tā interpretāciju, visbiežāk vai nu norādot uz kanona vājām pusēm (neatbilstībumūsdienu dzīvesveidam un tradicionālai izpratnei par dzīvi), vai arī ironizējot par to.Konstruējot maskulīno varoni, režisori vēršas pie kanoniskās izpratnes par vīrišķību. Teodorsvisos savas dzīves posmos uzvedas, kā neatkarīga sociāla būtne, viņš ir visai nerunīgs, bet tajāpašā laikā arī pašpārliecināts. Tāpēc viņam ne pārāk veicas ar socializāciju. Filmas pirmajā epizodēTeodors, nepasakot ne vārda, aizskrien prom no draugiem tad, kad viens no viņiem trāpaTeodoram ar akmeni pa galvu. Šo traumu viņš pacieš vienatnē, spēlējoties ar rotaļlietu – bisi.Bīstamā spēle – mest ar akmeņiem pa braucošu vilcienu beidzas tad, kad Teodors sēž vecākumašīnā, kas apstājusies pie dzelzceļa pārbrauktuves. Vecāki un mašīnas aizmugurējais sēdekliskā varas izpausme pār pārgalvīgu puiku, liek ieraudzīt braucošo vilcienu no cita skatpunkta.Otrajā epizodē (jaunībā) Teodors ir tikpat nerunīgs un stingrs. Taču šeit viņa kategoriskumstraucē veidot attiecības ar apkārtējiem: jaunieši uzaicina viņu uz “tusiņu”, zinot, ka viņš nenāks.Arī tad, kad Teodors ierodas pie draugiem, neielaiž dzīvoklī. Teodoram nekas cits neatliek, kapar cītīgi ietaupīto naudu nopirkto pārtiku atstāt pie draugu durvīm, tādējādi demonstrējot savuattieksmi pret viņiem. Neskatoties uz to, ka Teodors izjūt psiholoģisku diskomfortu, viņš par toklusē. (Viņa diskomfortu labi demonstrē skolas teātra pulciņa nodarbības aina: uzdotais vingrinājumsprasa no jauniešiem emocionalitāti un atvērtību, taču Teodors, nebūdams tam gatavs,vienaudžu vidū izskatās ļoti neveikli). Par vīrišķības metaforu kļūst Teodora aizraušanās arhokeju, kur no viņa tiek prasīta tikai emocionāla stabilitāte un tieksme pēc panākumiem.Tikai trešajā filmas epizodē (Teodoram ap 40), viņš kļūst sociāli adekvātāks. Taču arī tikaivienā dzīves jomā – darbā. Strādājot par sabiedrisko attiecību speciālistu, viņš mēģina iemācītcilvēkiem, kā ir jākomunicē ar sabiedrību. Tajā pašā laikā filmas autori demonstrē, ka viņa privātajātelpā nekas nav mainījies: vienīga atšķirība – Teodors daudz vairāk refleksē par savu dzīvi.Šajā dzīves posmā viņš tiek attēlots kā cilvēks, kas pārdzīvo “pusmūža krīzi”, kas demonstrēgan viņa nespēju risināt problēmas personiskajā dzīvē, ne arī paciest pazemošanu no klientupuses. Mācot klientus tiekties uz panākumiem, Teodors pats vairs īsti nezina, ko var uzskatītpar panākumu dzīvē. Viņš atgādina mācītāju, kas pats netic savam Dievam.141