LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAAija RozenšteineLU SZF Komunikācijas studiju nodaļa, doktorante (Latvija)“VAI VIEGLI BŪT JAUNAM?” FILMAS VĒSTURETapšana, apstiprināšana, parādīšanās ekrānosRakstā, apkopojot un analizējot arhīva materiālus par dokumentālo filmu “Vai viegli būt jaunam?”, intervējotfilmas veidotājus un aplūkojot publikācijas, kuras tapušas šī notikuma sakarā, veidojas kopaina, kura raksturo netikai šīs filmas tapšanas procesu, bet arī transformāciju sabiedrībā. Analizētajos dokumentos atklājas teksta formasun būtības neatbilstība, jo ārēji nemainīgā veidolā dokumentu saturs, neliecinot par pārmaiņām sabiedrībā, atbalstatās. Sākumā filma bijusi sabiedrības fakts, sociāls notikums, vēlāk tas kļuva arī par mākslas notikumu, jo filma bijane tikai vēstures fakts, bet arī kultūras sastāvdaļa, kura apliecināja, ka arī 1986. gadā varēja “runāt” par brīvību,iekšēju brīvību un demokrātiju, kura pastāv nevis likumos, bet cilvēkos pašos.Atslēgvārdi: latviešu dokumentālais kino, “Vai viegli būt jaunam?”, Juris Podnieks, Ābrams Kleckins,Jevgēņijs Margoļins, jaunatnes problēmas, glasnostj.“Kad sākām filmu, vējš pūta mums sejā, kad beidzām, tas jau bija ceļa vējš.”Juris Podnieks 1“Es redzu acis, kas skatījušas imperatoru”, Rolāns Barts (Roland Barthes) apraksta savuizbrīnu, kura radusies, ieraugot Napoleona jaunākā brāļa Žeroma (1852) fotogrāfiju (Barts,2006, 13). Skatoties dokumentālo filmu “Vai viegli būt jaunam?”, mēs redzam darbu, kurš tapisperestroikas gaidu periodā, bet, tikai pateicoties pārbūvei un atklātībai, nokļuvis uz ekrāniem,darbu, kas atstājis pēdas Latvijas publiskajā telpā.Šī filma bija izcils mediju notikums. Pēc vienas no pirmajām sabiedriskajām pirmizrādēmPSRS Kinematogrāfistu savienībā notika apspriešana, kuras vadītājs pamatoti sajūsminājās parfilmu, apgalvojot, ka “šodien mēs kļuvām par liela kino mākslas notikuma lieciniekiem. Šodienmūs apmeklēja cerība, gandrīz kā J. Podnieka filmas finālā” (Ященко, 1987, 35–42). Filma irnopietns izziņas materiāls, kas atklāj pasauli, kurā mēs dzīvojām, cilvēkus, kuri dzīvoja tepatblakus. 1986. gada 20. oktobrī, vēl krietnu laiku pirms filmas oficiālās pirmizrādes Rīgas kinostudijashronikas zālē notika filmas atrādīšana “kolēģiem [..], “karsējiem”, filmas varoņiem unuzņemšanas grupai.” Inta Lehmusa raksta: “Mēs gan esam dzirdējuši, “ka tādas lietiņas notiek” 2 ,bet, kā pārliecinājāmies uz ekrāna, tā nav ampelēšanās, tie nav joki. Uz šīs spēles likta dzīve”(Lehmusa, 1986, 22. okt., 4). Filmas būtisko nozīmi precīzi raksturo Leonīds Gurēvičs: “Tā irkļuvusi ne tikai par mākslas, bet arī par sociālu parādību, tā trāpījusi pašā mūsdienu jaunatnesdiskusijas epicentrā. Bet varbūt – pat noteikti! – filma pati uzsākusi šo diskusiju” (Гуревич,1987, 39–51).Filmas “Vai viegli būt jaunam?” rekonstrukciju veido intervijas ar vienu no tās scenārija autoriemĀbramu Kleckinu 3 , filmas direktori Baibu Urbāni un montāžas režisori Antru Cilinsku,Latvijas Valsts arhīvā saglabātie dokumenti un publikācijas, kuras aptver laika posmu no 1983.gada līdz 1988. gadam. Iegūtie materiāli veido kopainu, kura sniedz ieskatu filmas tapšanasvēsturē.Komunikācijas zinātnē tradicionāli tiek uzskatīts, ka katra indivīda saikni ar apkārtējo vidiveido komunikācija, tās iespaidā top cilvēka uzskati un pārliecība, jo tikai saskarsmē rodasviedokļa nepieciešamība. Līdzīgi arī komunikācijas izmantošana vai nespēja to pilnībā aptvertveido personības iezīmes. Arī zināšanas par to, kas notiek pasaulē, zināšanas par sabiedrību,kurā mēs dzīvojam, var gūt ar mediju palīdzību (Luhmann, 2000, 1). Ne tikai zināšanas, bet arī73