LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAkur identifikācija notiek drīzāk stāstītāja un kameras līmenī, bet pašu varoņu dokumentālā identitātepaliek neskarta. 11 Jankas un Anitas tēlos 20. gadsimta septiņdesmito gadu jaunieši atpazinaekrānā savus vienaudžus – “un tos atzina par savējiem ar visiem viņu “plusiem un mīnusiem”,viņu pievilcīgajām pusēm un trūkumiem” (Riekstiņš, 1989, 154).Identifikācija jau ir notikusi, tāpēc aizkadra balss netiek pieņemta. Turklāt žanru sajaukumadēļ skatītājam ir jānolemj, kā šī filma ir jāskatās; skatoties to mākslas filmas recepcijas rāmjos,cita žanra elementi tiek bieži vien uztverti kā traucēklis. Respektīvi, arī šeit stāstītāja aizkadrabalsij tiek izrādīta hiperbolizēta pretestība (“kinožurnāla frāžains dežūrteksts”).Kopumā filma “Ābols upē” tiek vērtēta kā interesants dokumentālas filmas un aktierkinoveidošanas principu sintēzes mēģinājums ar izcilu attēlu kvalitāti, pateicoties filmas operatoramDāvim Sīmanim, un likumsakarīgs darbs režisora Aivara Freimaņa kinodarbībā.Patstāvīgu filmas “Ābols upē” redzējumu piedāvā Kristīne Matīsa savā 2005. gada grāmatā“Vecās labās... Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles”. Saskaņā ar K. Matīsas pētījumu lente“Ābols upē” tiek pabeigta un iznāk uz ekrāniem, lai aizlāpītu plaisu Rīgas kinostudijas plānā,kas bija izveidojusies “noņemot no ražošanas” filmu “Piejūras klimats” (1974, rež. R. Kalniņš):“Tā nu iznāk, ka Rolanda Kalniņa nelaime ir Aivara Freimaņa laime – Freimanisoficiāli kļūst par mākslas filmas režisoru, jo 1971. gadā aizsāktais dokumentālaisstāsts par veco Zaķusalu ar tobrīd neprofesionālajiem aktieriem Akvelīnu Līvmaniun Ivaru Kalniņu trīs gadus svārstījās uz norakstīšanas robežas, bet nu no Maskavasatbraukusi kuratore Zuseva vēlreiz noskatās materiālu un atzīst to par pietiekamilabu “Piejūras klimata” kā plāna vienības aizstāšanai” (Matīsa, 2005, 195 – 196).Matīsas uzdevums ir ne tik daudz vērtēt filmas (pati filmas pieminēšana 50, viņasprāt, labākolatviešu filmu starpā, kaut arī neieskaitot to panteonā, ir zināmā mērā pozitīvs vērtējums), betpaplašināt zināšanas par filmām. Šajā gadījumā lasītājs uzzina, ka filmas “Ābols upē” iznākšanair zināmā mērā sagadīšanās, nejaušība vai arī birokrātiskas mašīnas patvaļība.Tātad Padomju Savienības cenzūra nospēlē liktenīgo lomu filmas “Ābols upē” liktenī. Intervijāžurnālam “Неприкосновенный запас” krievu mākslinieks, grāmatu ilustrators IgorsPivovarovs raksturo cenzūras situāciju PSRS 1970. gados:“Мельчайшее, ничтожное критическое упоминание в любой газете по поводукнижки, которая только что вышла, будь то текст или иллюстрации, грозилопогромом, самым настоящим погромом. Человек просто вычеркивался, емупереставали давать работу, он попадал в невидимый (но почему-то всемизвестный) «черный список» со всеми вытекающими последствиями...”(Кобрин, 2007).Mākslinieks tika sodīts ar nespēju strādāt, jo darbi vairs netika pasūtīti, viņš netika aicināts piejauniem projektiem. Cilvēks tika “ierakstīts” neredzamā, bet visiem labi pazīstamā “melnajā sarakstā”.No intervijas konteksta nevar viennozīmīgi pateikt, par kuru laiku mākslinieks runā, jo tikko irbijusi runa par 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem un totalitāro teroru, bet šo repliku viņš turpina ardetalizētu iekšējās cenzūras hierarhijas aprakstu. Tas ļauj secināt, ka viņa teiktais par preses recenzijuizšķirošo ietekmi uz mākslinieku likteni attiecas arī uz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.Filma “Piejūras klimats” nepagūst nonākt līdz recenziju līmenim presē, savukārt filmai “Ābols upē”ir veltītas 14 publikācijas gan Latvijas, gan Padomju Savienības mēroga presē.Pirmā publikācija ir Aivara Freimaņa nelielā intervija avīzei “Rīgas Balss”. Šī daudz citētāintervija atklāj režisora ieceri, veidojot filmu:122