LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAKatrā laikmetā distancei starp transcendento domāšanu un prakticismu rasti savi apzīmējumi, un tāvienmēr pastāvējusi kā filozofiski intelektuāla problēma. Minētie jautājumi allaž maz nodarbinājušipraksē iesaistītos, parasti to vairāk atstājot akadēmiskai un mākslas videi. Jādomā, ka žurnālistikavismaz daļēji sliecas uz tuvību ar mākslu un ka tajā pastāv kādas intelektuālas potences.Ideālā un potenciālā domājums mazina cinismu, kas pašsaprotami rodas esošā vērojumā,kad praktiskā darbība neiekļauj citus mērķus kā savtīga labuma rēķinus, bieži ar pašcieņu ungodīgiem līdzekļiem nesaistītus. Transcendence uztur vērtību domāšanu sabiedrībā un atgādinataisnīguma, godprātības kategorisko imperatīvu tiem, kurus vēl nav pārņēmusi varas, mantasun citu savtīgu interešu apsēstība, kas padara tos aklus un trulus pret goda jūtām un sabiedrībasperspektīvām interesēm.Senos sokratiskos jautājumus daļēji turpina mūsdienu profesionālā ētika. Kādam vajadzētu būtprofesionālim? Kādam būt žurnālistam, lai paceltos pāri normai jeb, kas ir viens un tas pats, viduvējībai?Peļņa, vara, slava ir trīs galvenie pragmatiskie mērķi, kas pavada dažu mediju un žurnālistudarbību, un tas ir reālistiski un normāli. Pieprasījumam arvien seko piedāvājums, un žurnālistikagatava to apmierināt, atkārtodama veiksmes stāstus kopā ar minēto triādi. Taču jautājums ir par to,vai ar to pietiek. Kad veiksmes triāde izslēdz ideāla un plašāka kopsakara domāšanu, tā zaudē jēguun perspektīvu, stagnatīvā pašapmierā pieņem vienmēr nepilnīgo esošo par normu, viņpus kurasciti horizonti vairs it kā nepastāv. Sašaurinās vēlmju un mērķu sfēra, kad pieklust ideālā diskurss.Morāli apšaubāmi līdzekļi nekritiski atzīti par pieņemamiem praktisku, bieži šaursirdīgu mērķusasniegšanai, kamēr ideālāki domājumi atzīti par ironijas vērtu romantiķu pasauli. Nav viegliizlauzties cauri ilgi vai mūžīgi kārotās labklājības prakticismam un apzināties, ka tā patiešām irnozīmīga, bet ne vienīgā dzīves daļa un ka domas par citādību, ideālo nav tikai intelektuāļu nodarbevai nejauša mākslinieciska kaprīze.Bet ideālā diskursa jēga kultūrā tomēr pastāv. Transcendento vērtību devalvācija noved pietā, ka, pirmkārt, nav tā, kas vienotu sabiedrību. Emīls Dirkems (Emile Durkheim) savulaik atzinis,ka indivīdu solidaritāte iespējama, balstoties uz noteiktu morālu pārliecību, kura savukārtnodrošina sociālu integrāciju. Ja morālas pārliecības nav, apgrūtināta vienprātība, solidaritāteun sociāla integrācija. Solidaritātes jēdzienu, tā mērķi un vērtību mūsdienās novērtējis amerikāņuneopragmatiķis Ričards Rortijs (Richard Rorty), atzīdams to par komponentu, kas ir “vitālinepieciešams nobriedušai cilvēciskai būtnei” (Rorty, 1989/1999, 217).Otrkārt, informatīvā apkaime kļūst vienveidīgāka, ja tajā nav ideālā komponenta. To pārpildaun piesārņo nebūtiskais, komerciāli pieprasītais, kas iznīcina intelektuālismu un vērtību domāšanu,novedot pie nespējas domāt perspektīvi un saredzēt kopsakaru starp sevi, sabiedrību. Tadvienotā šaursirdīgā patērētājdomāšana un privātas labklājības mērķi pārvēršas par dominējošāmstruktūrām, ko Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) sauc par habitus (Bourdieu, 1977). Habitus savukārtneapzināti nosaka rīcību.Treškārt, mazinās refleksija un pašrefleksija, kas apgrūtina kritisku attieksmi un opozīcijuindividuālam savtīgumam un šaursirdībai. Tradicionālo autoritāšu zudums, kas vēsturē vadījisprom no sekla savtīguma, mūsdienās parasti aizstāts ar refleksiju un pašrefleksiju. Uz to norādījisEntonijs Gidenss (Anthony Giddens) (Giddens, 1993). Taču intelektuālisma un ideālā diskursatrūkums, refleksijai un pašrefleksijai zūdot, apgrūtina identitātes un pašidentitātes konstrukciju:identitāte bez sevis apzināšanās kopsakarā ar potenciālo grūti iedomājama.Ceturtkārt, pašsaprotami pieaug skepse un cinisms, mērķu pasaulei sarūkot līdz individuālamun profesionālam trulam savtīgumam, ko dāsni apliecina gan žurnālistika, gan reklāma, ganmāksla.Mediju funkcijas. Mediji pamatoti atzīti par svarīgiem informatīvā publiskā lauka veidotājiem,kaut gan viņu lomas apjēgums sociālā zinātnē vai publicistikā ir samērā trūcīgs. Vai medijipiedalās ideālu un mērķu radīšanā un uzturēšanā? Kā tie iekļaujas kultūras laukā, interesēs un5