LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAŽivile Pipinītekinoteorētiķe (Lietuva)LIETUVIEŠU POĒTISKAIS DOKUMENTĀLAIS KINO –TIKAI “ZELTA LAIKMETA” ATMIŅAS?Raksta autore meklē atbildi uz jautājumu, vai tas, kas tagad tiek saukts par lietuviešu poētisko dokumentālokino, kas tiek uzskatīts par tā “zelta laikmetu” un veidojās dažādu kino atjaunošanās ideju ietekmē un atbrīvojotiesno cenzūras, pieder tikai un vienīgi pagātnei? Vai viss, kas atliek, ir “atcerēties” Lietuvas dokumentālā kino “zeltalaikmetu”? Ko piedāvā jaunie lietuviešu kinomākslinieki? Kādas sociālās realitātes un estētiskās problēmas nodarbinajauno kinematogrāfistu iztēli? Lietuviešu dokumentālais kino vēl mēģina ienirt straujajā laika upē. Nākotnerādīs, kas no tās iznirs.Atslēgvārdi: Padomju Lietuva, Lietuvas kinostudija, poētiskais dokumentālais kino, Roberts Verba,jaunie režisori.Veltījums Ābramam KleckinamOficiozais, ideoloģizētais dokumentālais kino pēckara Lietuvā bija galvenokārt propagandaslīdzeklis. Tā veidotāji – pirmie lietuviešu kino dokumentālisti – nevairījās no manipulēšanas arfaktiem vai tā sauktās sociālistiskās patiesības inscenēšanas. Patstāvīgāks un mākslinieciskāksdokumentālais kino sāka veidoties tikai septiņdesmito gadu vidū. Padomju “atkušņa” ietekmēts,dokumentālais kino pārdzīvoja pacēlumu ne tikai bijušajā Padomju Savienībā, bet arī visā padomjublokā. Svarīgi bija arī tas, ka Lietuvas kinostudijā sāka strādāt jauna kino veidotāju paaudze.Daļa no viņiem bija Maskavas kinematogrāfijas institūta (VGIK) audzēkņi, daļa atnāca no citāmjomām – teātra, televīzijas, preses. No paša sākuma tas, kas tagad tiek saukts par lietuviešupoētisko dokumentālo kino, centās leģitimēt dokumentālo kino kā mākslinieciskās jaunradessensu stricto jomu. Dokumentālisti visbiežāk runāja Ezopa valodā, taču atšķirībā no, piemēram,poļiem, kuriem bija svarīgi nosaukt oficiāli it kā neeksistējošu īstenību un konkrētas cilvēkudrāmas, lietuviešu kino veidotāji vispirms gribēja parādīt dokumentālā kino agrāk nepamanītovienkāršo cilvēku un viņa poētisko pasauli.Tas, kas tagad tiek saukts par lietuviešu poētisko dokumentālo kino, kas tiek uzskatīts par tā“zelta laikmetu”, veidojās dažādu kino atjaunošanās ideju ietekmē un atbrīvojoties no cenzūras.Poētiskā dokumentālā kino tradīciju Lietuvā veidoja operators un režisors Roberts Verba(1932–1994). Savās labākajās filmās “Vecis un zeme” (1965), “Čiūtyta rūta” (1968), “Gadsimtuilgas” (1969) Verba parādīja lietuviešu pasaules uztveres savdabīgumu. Izvēlējies par savu filmuvaroņiem vecus cilvēkus, reizē ar tiem viņš pārcēla uz ekrānu arī patriarhālo lietuviešu ciemapieredzi, pasaules uztveri un vērtības, kuras aktīvi iznīcināja padomju propaganda. Pēdējai bijanepieņemama pieķeršanās zemei, kristīga attieksme pret darbu un dzīvi, nevēlēšanās slavētprogresu. Verba radīja poētisku laikmeta hroniku, viņa filmu personāži ir interesanti paši parsevi, bet ne tādēļ, ka būtu izcili darba pirmrindnieki vai kādas sociālās šķiras pārstāvji. Verbapriekšroku deva sinhronajai skaņai, kas tolaik vēl bija retums. Īsi sakot, Verbas filmas izveidojalietuviešu dokumentālā kino genofondu – tā stila īpatnības, noslieci uz metaforisku tēlu, viegluironiju un izteiksmes līdzekļu minimālismu.Roberta Verbas tradīciju turpināja Henriks Šablevičus (1930–2004), Edmunds Zubavičus,Diana un Kornelijus Matuzeviči, Rimants Grodis. Septiņdesmito un astoņdesmito gadu filmāspoētiskā dokumentālā kino veidotāji centās rādīt pasauli, kura vēl ir blakus, bet jau sāk zust.134