LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAidejām: Cīnies par iedomu, padari to, par dzīvi, par būtni vispatiesāko; Arī ja plūdi Dievambūs līdz lieliem/ Upes atkal uzzīmēs mūs; Mēs dziedāsim mūsu valdniecei/ karalienei Latvijaicaur mūžiem!; Nedosim mieru līdz noplīvos mati tev bezvēja dienā. (Kulakovs & Eglītis,2003; Marhilēvičs & Baltauss, 2005; Hermanis & Fomins, 2005).Taču cīņas diskursam raksturīgās pašpārliecinātības un paštaisnuma attieksmes, kas, spriežotpēc popularitātes rādītājiem, bija plaši akceptētas, no tā laika publiskās sfēras nebūt neizslēdzacitādus diskursus. Jau minēju, ka populārā kultūra šajā laika ir ļoti daudzveidīga, tāpēctajā vienlaikus spēj pastāvēt ļoti dažādas, pat pretrunīgas virzības teksti.Nogurums, skepse un ironijaTikpat daudzskaitlīgs kā cīņas diskurss, skepses un ironijas diskurss piekopj pavisam citādukomunikācijas stratēģiju, ko nosaka citi mērķi. Proti, ja cīņas diskursa dziesmas koncentrējas uzliela mēroga parādībām un to liriskie varoņi ir lielu darbu darītāji, tad ironisko dziesmu rakurssir mazā cilvēka dzīve.Liriskie varoņi šajās dziesmās nepauž tādu pārliecību par saviem uzskatiem un rīcību kā cīņasdziesmu varoņi, tajās saskatāma neziņa, nespēja atrast risinājumu sadzīviskām problēmām(piemēram, “Līvu” un “Pērkona” dziesmās “Trīs sievietes” vai “Kā pasakā”), nespēja vai nevēlēšanāspieņemt lēmumus un uzsākt darbību vai pieņemt kādu uzskatu (piemēram, “Jumpravas”dziesmās “Vēl jāgaida” un “Tālu aizgāja” un “Remix” dziesmā “Komunālais blūzs”) vai klajaironija par aktuālajām parādībām sabiedrībā (piemēram, “Dzelteno pastnieku” “Milžu cīņa”).Liriskais varonis atbilstoši vēstījumam ir drīzāk introverts, vērsts uz nodalīšanos, nevis apvienošanos,refleksiju, nevis rīcību.Tāpēc ironijas un skepses diskursa dziesmas uzdrošinos saukt par mazākā mērā ideoloģizētām,bet lielākā mērā pietuvinātām ikdienas praksēm, arī ikdienas rūpēm. Manuprāt, šādu dziesmulielais īpatsvars izlasē liecina par to, ka neticība, nepārliecinātība, nevēlēšanās iesaistīties notikumosar neprognozējamu iznākumu un nespēja tikt galā ar pārmaiņām, iespējams, lielā sabiedrībasdaļā pavadīja nacionālās atmodas noskaņas, kā arī kalpoja par alternatīvu (pretsvaru)mobilizācijas aicinājumiem. Pieņemu, ka šī diskursa dziesmas populārākas bijušas jauniešuauditorijā, jo noguruma, skepses un dzīves apnikuma noskaņas šajā laikā bijušas raksturīgas tiešipusaudžu un jauniešu publikai, kas mazāk iesaistījās politiskajās norisēs, un, zaudējuši uzticībuvecajiem ideāliem, to vietā bieži vien ieguva nevis jaunus orientierus, bet gan vilšanos, šaubaspar nākotni un dzīves jēgu. 10Muzikālās valodas ziņā šai dziesmu grupai nav sevišķu pazīmju – tās ir gan ātrā, gan lēnākātempā, gan mažorā, gan minorā, arī īpašu pazīmju noteiktas izpildījuma manieres lietošanā nav.Zaudētā mīlestība un cerībaLīdzīgs pēc noskaņojuma un opozīcijas cīņas diskursam, taču citāds gan pēc muzikālās valodasparametriem, gan pēc tematikas ir zaudētās mīlestības un cerības diskurss, kas atšķirībāno iepriekšējās grupas, ir vairāk saistīts ar liriskiem emocionāliem, nevis sociāliem pārdzīvojumiem.Astoņas pēc skaita arī tās veido nozīmīgu grupu kopējā izlases ainā. Tajā ietilpstdziesmas, kas runā par nelaimīgu vai nenotikušu mīlestību, izjukušām cita veida attiecībām vaizudušu tuvu cilvēku kopību, piemēram, “Brāļu Ziemeļu” dziesma “Uzsniga sniedziņš balts”,grupas “Jauns mēness” dziesma “Nemanot”, grupas “Pērkons” dziesma “No naksstargu būšanām”,“Mēs pārtiekam viens no otra” un “Neatvadīsimies”, kā arī aizgājušu, zudušu laikuvai cerībām – “Līvu” kompozīcija “Zvani” vai Ievas Akurāteres “Reiz zaļoja jaunība”, kā arī“Mežā” Olgas Rajeckas izpildījumā. Rezumējot, tajās visās dominējošā noskaņa ir nožēla parkaut ko zudušu.Atšķirībā no skeptiskā diskursa dziesmām tās neapšauba sabiedrībā notiekošo procesu pareizībuun jēgpilnumu, drīzāk šīs dziesmas šos procesus vienkārši ignorē – tie nav tik būtiski184