LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAemocijas un izturēšanos ietekmē tieša pieredze un/vai citu cilvēku novērošana. Tādējādi tiekuzsvērta arī pastarpinātās pieredzes iespējamība, kas lasītājiem var tikt nodota, piemēram, arplašsaziņas līdzekļu palīdzību (Бандура, 2000/1977, 9).Cilvēks ienāk pasaulē, neapguvis uzvedības noteikumus (atskaitot dažus elementārus refleksus).Visvienkāršāk viņš šos noteikumus iemācās no nepastarpinātas tiešas personiskās pieredzes,kas ir balstīta uz kādas rīcības apstiprinošu vai noliedzošu rezultātu (Бандура, 2000/1977, 32).“Pēc ikdienas notikumiem cilvēks ļoti ātri sāk saprast, kuras no viņa reakcijām vienmērved uz veiksmi un kuras ir nerezultatīvas vai pat ar sāpīgām sekām. Pakāpeniskitiek atlasītas efektīvās uzvedības normas, bet atmestas – neefektīvās,” šī procesapamatus skaidro A. Bandura (Бандура, 2000/1977, 33).Tāpat arī no citu pieredzes cilvēks smeļas motivāciju un pamudinājumu savām darbībām.Piemēram, lasot žurnālu, bērns vēro tajā attēloto varoņu rīcību un atbilstoši tās sekām tālredzīgiveido savu uzvedību.A. Bandura piebilst, ka cilvēki reti piesavinās jauno uzvedības formu, ja viņiem nav iespējasnovērot līdzīgu apkārtējo cilvēku izturēšanos – mācīšanās būtu ļoti riskanta, ja indivīds uzvedībasformēšanā paļautos tikai uz savas rīcības rezultātiem. Tāpēc lielākoties viņa priekšstats, kādāveidā vajag realizēties jaunajai uzvedībai, formulējas apkārtējo uzvedības novērošanas rezultātā.Iegūtā informācija kalpo par viņa rīcības rokasgrāmatu (Бандура, 2000/1977, 40).Uzvedības rāmjus nosaka ne tikai apkārtējie cilvēki, bet pastarpināti – arī mediji. Svarīgiatzīmēt, ka pēc sociālās mācīšanās teorijas mediju lietotāji apgūst daudz ko no redzētā, dzirdētāun lasītā, pat ja nejūt pamudinājumu no tā mācīties. Taču var būt arī otrādi – kādas noteiktasdarbības apgūšana negarantē, ka tā tiks realizēta praksē (Бандура, 2000/1977, 41, 43, 49).A. Bandura uzskata, ka sociālās mācīšanās procesā nozīmīga loma ir pašregulācijai. Cilvēkspats atlasa un organizē no visām pusēm nākošos stimulus, kas ietekmē viņa rīcību (Бандура,2000/1977, 43, 49). Raksturojot žurnāla “Zīlīte” auditoriju, L. Vāczemnieks norādīja, ka““Zīlītes” lasītājs vēl “ir vaļā”. Vēl viņš nav noslēdzies pārspriedumu, aizspriedumu,augstspriedumu un citu spriedumu čaulā. Tas ir laiks, kad viņā vēl var iedēstīt pieneni,iedēstīt cīruli, smieklu, asaru, brīnumu un jūtu. Tas ir laiks, kad top cilvēka dvēsele.Tieši tāpēc žurnāla kolektīvs ideoloģisko un pedagoģisko mērķu sasniegšanai par ieročiemizvēlējies galvenokārt mākslu un literatūru” (Vāczemnieks, 1983, 169–170).Iespējams, tas nozīmē, ka agrīnā bērnu vecumā pašregulācija nav tik izteikta, un bērns ātrāknekā pieaugušais uztver raidītos stimulus, kas vēlāk ietekmē viņa uzvedību.Rezumējot, “Zīlīte” tāpat kā jebkurš cits medijs piedāvā pastarpināti novērot stāstos un dzejoļosatainoto bērnu rīcību. Rezultātā lasītājs laika gaitā var apgūt žurnāla piedāvātos uzvedības modeļus.Jāņem vērā arī “Zīlītes” auditorijas īpatnība – bērni līdz desmit gadu vecumam. Viņu pašregulācija,visticamāk, vēl nav tik stipra, lai neietekmētos no novērotās pieredzes raidītajiem stimuliem.Oktobrēni – nākamie pionieriŽurnāla “Zīlīte” lasītāji bija pirmsskolas, oktobrēnu un jaunāko pionieru vecumā. Abu PadomjuSavienības bērnu un jaunatnes organizāciju dzīve bija plaši aplūkota žurnāla lappusēs.V. Matvejevs, vairāku padomju gados tapušu oktobrēnu un pionieru vadītājiem veltītu grāmatuautors, skaidro, ka pionieru un oktobrēnu kolektīvi bija sistēma, kurā visi12