LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA“Pašā Rīgas vidū, blakus dzelzceļa tiltam mierīgi dzīvo Zaķu sala. Tās ikdienā arvienvarenāk ielaužas Salu tilta celtniecības duna, taču mūsdienas ritmi netraucē iedzīvotājus,viņu sadzīves tradīcijas turpinās” (“Rīgas Balss” redakcija, 1975, 30. janv.).A. Freimanim skaņa ir svarīgs nozīmi veidojošs elements, iespējams, ka darbs ar skaņu, kastiek kritizēts “Padomju Latvijas kinomākslā”, ir pieņēmis tādu formu – tas ir atsevišķs filmasveidošanas solis – filmas idejas īstenošanas dēļ. Kontrasts starp Rīgas centru un Zaķusalasvecajām mājām ir tas, uz ko fokusējas kamera, attiecīgi arī skaņkārtā režisors vēlas atkārtot šoefektu, veidojot skaņkārtu kā atsevišķu nozīmju slāni.Interesanti atzīmēt, ka intervētājs jautā par to, kādu attieksmi pret saviem varoņiem režisorsvēlas, un A. Freimanis atbild, ka viņš negrib uzsvērt, kurš no varoņiem ir labāks, kurš sliktāks.Viņš vēlas, lai skatītāju attieksme ir tāda pati kā viņam – izprotoša. Režisors it kā “pasūta” savasfilmas skatītāju reakciju (“Rīgas Balss” redakcija, 1975, 30. janv.).Skatītājs un viņa reakcija arī ir svarīga problēma, ko akcentē Armīns Lejiņš savā recenzijā parfilmu. Lejiņš daudz citē A. Freimaņa intervijas, ne tikai par “Ābolu upē”, bet arī par dokumentālofilmu “Gada reportāža” (1965). Šie citāti ļauj raksta autoram spriest par likumsakarībām unnovitātēm režisora jaunajā filmā. Viena no A. Freimaņa daiļrades īpašībām ir:“Ticībā skatītāja interesei un talantam, šķiet, balstās arī sižeta veidošanas un personāžatēlošanas paņēmieni filmā “Ābols upē”” (Lejiņš, 1975, 21. jūn., 11).A. Lejiņš citē A. Freimaņa teikto par “Gada reportāžu”, kur režisors definē šīs filmas kompozīcijukā brīvu improvizāciju, “lai atstātu vietu skatītāja iztēlei, viņu domām, pašu pieredzei”. Neskatotiesuz šo A. Freimaņa proklamēto skatītāja brīvību, ko A. Lejiņš atrod arī filmā “Ābols upē”, viņš turpinaar apgalvojumu, ka šo filmu var saprast un izanalizēt tikai režisora iepriekšējo darbu kontekstā.Protams, ka šī ir samērā leģitīma prasība, ja tikai vienlaikus netiktu pieminētā prasība skatītājamnepamanīt atšķirību starp nospēlētām un dokumentētām epizodēm (Lejiņš, 1975, 21. jūn., 11).“Televīzijas raidījumā “Kino un mēs” Aivars Freimanis izteicās, ka izvēlējies pat maksimālouzdevumu: censties panākt, lai aktieri [..]“ieplūdina” sevi nespēlētajā dzīvē tā, ka skatītājam irgrūti pamanīt atšķirību. Protams, mūsdienu kinoskatītājs spējīgs atšifrēt ne tādus vien noslēpumus”.Interesanti atzīmēt šo mediālo situāciju: avīzes slejās žurnālists citē televīzijas raidījumu,kurā kinorežisors raksturo savu darbu. Zināmā mērā šī situācija raksturo pašu filmu – dokumentālafilma, kas pārtop spēles filmā, par kuru diskusija norisinās avīzēs un žurnālos, neviskinodarbinieku profesionālās aprindās, piemēram, Rīgas kinostudijas Mākslas padomē, kā varsecināt, rekonstruējot filmas tapšanas periodu. Atgriežoties pie skatītāja lomas filmas interpretēšanā,tas ir, tās tapšanā, 13 A. Lejiņš, konstatējot šo skatītāju spēju atšifrēt autoru noslēpumus,apgalvo, ka filmas mērķis nav pārsteigt skatītāju, “bet pakļaujas tām prasībām, kuras izriet nofilmā atveidojamo cilvēku individualitātēm” (Lejiņš, 1975, 21. jūn., 11).Respektīvi, skatītājs vairs nav centrā, skatītājs zaudē arī to līdzautora funkciju, kas viņam bijapiešķirta “Gada reportāžā”, centrā pārvietojas ne tikai filmas pamatideja, bet arī tas, kas jau iruzfilmēts, tādā ceļā uzbūvēts filmas ķermenis sāk diktēt spēles noteikumus.“Lai filma būtu piesātinātāka ar tiešajiem dzīves vērojumiem, ar smalkām darbības unvispār vizuālām niansēm, A. Freimanis neizvērš plašus dialogus, to vietā dod autoraraksturojumu tekstuālajā stāstījumā (ieskicējot pat personāža iekšējos monologus,domas)...” (Lejiņš, 1975, 21. jūn., 11).Režisora A. Freimaņa ideju aizstāt dialogus un personāžu monologus ar autora stāstījumu (unar autora domām par personāžu domām), A. Lejiņš skaidro ar vēlmi pievērst skatītāja uzmanību124