LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKATātad filma “Ābols upē” cenšas pārvarēt šo pretrunu starp dokumentālas un aktierfilmaspatiesumu, pretrunu starp sociālo un psiholoģisko patiesumu. Pēc Ā. Kleckina domām, tieši šiskinematogrāfisko principu konflikts nav atrisināts filmā, un skatītājs paliek zināmā neizpratnē(Kleckins, 1975, 21. jūn., 12). Autors secina, ka ir pateicīgs režisoram, ka viņš ir licis domāt parmākslu un dzīvi. Iespējams, ka neatrisināts konflikts starp dokumentālo un aktieru kinematogrāfuir tieši tas, kas padara filmu “Ābols upē” tik vērtīgu.Runājot par citām recenzijām, ir jāatzīmē A. Lejiņa un Ā. Kleckina rakstu ietekme. Tā avīzē“Советская молодежь” publicētajā O. Baltauses recenzijā atkārtota Ā.Kleckina tēze par inerci,nosaucot to par stereotipa inerci, kas mīt gan pašā kinematogrāfā, gan skatītāju vidū kinozālē(Балтаусе, 1975, 25 июн.). Vienlaikus O. Baltause kritizē režisora neuzticēšanos skatītājiem:“И напрасно он [А. Фрейманис] не доверяет нам иногда, прибегая кдополнительным акцентам в дикторском тексте, тем самым не только ничего недобавляя к нашему собственному ощущению, а наоборот, замыкая его в рамки,ограниченные словесным выводом” (Балтаусе, 1975, 25 июн.).Atšķirībā no Ā. Kleckina un A. Lejiņa filmas vērtējumiem, O. Baltause necenšas definēt filmukā mākslas vai dokumentālo filmu, raksturojot to kā no divām patstāvīgām daļām sastāvošu. Divikomponenti – dokumentālais un spēles – nav viens otram nepieciešami, turklāt filma tiek veidotadažādos tempos tās sākumā, ar garu ekspozīciju un lēnu stāstījumu, kā arī paātrinātām beigām,kur dominē nepieciešamība pabeigt sižetu. Arī tādas jaunas 16 dokumentālas zīmes kvalitātes, koatzīmē Ā. Kleckins, kā simboli tiek kritizēti:“Право, лишь обидную ложную многозначительность и несвойственнуютонкому рассказу красивую мелодраматичность привносит и яблоко,качающееся на волнах, и сломанная кукла, слишком прямолинейноассоциирующаяся с неродившимся ребенком Аниты и Янки, и другие подобныеметафоры” (Балтаусе, 1975, 25 июн.).Tātad skatītāji prot atpazīt simbolus un metaforas, taču autore uzskata par nepieciešamupaskaidrot, ko tieši viņa ir sapratusi un ar ko kāda zīme, viņasprāt, ir saistīta. Šeit nevar viennozīmīginoteikt, vai O. Baltause mēģina paskaidrot skatītājiem, kas tiek parādīts filmā, vai arīviņa iedomājas, ka skatītājiem ir iespējams cits zīmju traktējums. Ābols, saskaņā ar O. Baltausi,piešķir filmai tai neraksturīgu melodramatismu. 17 Līdzīga kritika izskan arī Silvijas Freinbergasrecenzijā “Romantiskais kā tēma” (Freinberga, 1975. 12. jūl., 12).S. Freinberga uzskata, ka trīs jaunās Rīgas kinostudijas mākslas filmas “Ābols upē”, “Motocikluvasara” un “Pirmā vasara” vieno to tēma – romantiskais. “Romantiskuma samērojums ardzīvi – tā ir pati galvenā problēma, ko apzinājušies filmu autori un dažādās veiksmes pakāpēsarī centušies risināt.” Uzskatot visus mēģinājumus par vairāk vai mazāk neveiksmīgiem, S.Freinberga noslēdz, ka “Romantiskais no izteiksmes līdzekļa tiecas kļūt par filmas radošo izejaspunktu un mērķi” (Freinberga, 1975. 12. jūl., 10).Tātad dokumentālā vide filmā “Ābols upē” tik ļoti kontrastē ar spēles komponentu, ka ļaujS. Freinbergai apzīmēt visus aktieru filmas elementus ar jēdzienu “romantiskais”. Acīmredzot,autore pārstāv to pozīciju, kas cilvēku dzīvē Padomju Savienībā neparedz vietas romantiskajam.“Romantiskais” tā, kā šo jēdzienu lieto S. Freinberga, šķiet, apzīmē cilvēku intīmo jūtu pasauli,kas agrāk, 1950. gadu padomju mākslas filmās, ir veidojusi papildu naratīvu. Šī romantiskāblakus līnija bija pakārtota lielajam naratīvam par industrializācijas gaitu. S. Freinberga izšķir“mūsdienu romantiskumu” kā atsevišķu elementu, kas nepieder pie cilvēka iekšējās pasaules unskaidro ar tā klātbūtni, kā arī ar jauno aktieru piedalīšanos un dokumentālistu ienākšanu mākslas127