LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAdomājošiem lasītājiem, ja pieprasījums pēc nacionālām idejām ies mazumā, un citas LA žurnālistespaustās bažas par to, ka šis laikraksts ir palicis vienīgais, kas rūpējas par latviešu tautaisvarīgu izdzīvošanas jautājumu aktualizāciju.Savukārt laikraksta “Čas” žurnālists, no vienas puses, – uzsver, ka šeit pilda misiju, pats irsabiedriski politiskas organizācijas biedrs, kas piedalās badošanās akcijā, lai cīnītos pret izglītībasreformu, un žurnālistiku izmanto tikai kā politiskās cīņas ieroci, tribīni, no otras, – pieļauj,ka varētu strādāt arī latviešu izdevumā, ja vien “piešautos” rakstības stilā un iepazītu auditoriju.Žurnālistu izteikumi reizēm konfrontē ar viņu rīcību: “Čas” žurnālisti uzsver, ka laikraksts“Telegraf” ir politisks projekts, bet paša laikraksta “Čas” īpašnieks ir cilvēks, kas vienkāršistrādā mediju biznesā, tātad “šeit nav nekādas angažētības”. Tajā pašā laikā no šī laikrakstatrīs žurnālisti kandidē kā deputāti Saeimas vēlēšanās. Šāda prakse tiek izskaidrota/attaisnota arItālijas pieredzi – arī tur politiķiem pieder mediji.Šī laikraksta žurnālisti, ja arī daļēji atzīst, ka tā, iespējams, nav atzinīgi vērtējama situācija,uzsver, ka tas ir nepieciešams pašreizējā politiskās cīņas, “krievu atmodas” laikā. Kad situācijanormalizēsies un krievu kopiena savas tiesības izcīnīs, šī prakse, iespējams, viņuprāt, mainīsies.Savukārt laikraksta VS žurnālisti situāciju, ka šī izdevuma žurnālists bija deputāta kandidātsun tagad pilda deputāta pienākumus, vienlaicīgi gatavojot materiālus par politiku arī avīzei,attaisno ar to, ka būtu žēl zaudēt talantīgu rakstītāju un uzsver, ka tas atbilst avīzes biznesa interesēm– nav jāalgo vēl kāds cilvēks, kas strādātu par Saeimas korespondentu. Par augsto politiskāparalēlisma līmeni liecina arī šī laikraksta žurnālistes izteikumi par laikraksta darbinieku rīcībupriekšvēlēšanu kampaņu laikā, kad redakcija slēdz līgumus ar partijām, un žurnālisti informatīviapkalpo politiķus – kandidātus. Politisko paralēlismu, kura manifestācija ir arī pašas auditorijaspartejiskums, apliecina arī laikrakstu “Telegraf” un “Čas” žurnālisti izteikumos, kuros akcentē,ka laikraksts nevar atļauties kritizēt Krievijas politiku vai Putinu, jo tas draud ar tūlītēju tirāžaskritumu, vai arī ka laikrakstam jāatbalsta partijas, kuras rūpējas par krievvalodīgo iedzīvotājuinteresēm, ka paši auditorijas pārstāvji pieprasa tēmas par 9. maiju, paužot lepnumu par uzvaru.Žurnālistu atbildes par ētiku un dažādu lomu savienošanu sīkāk aplūkotas citā publikācijā(Šulmane, 2007, 207–222). Šeit vienīgi jāuzsver, ka žurnālistu dažādie pamatojumi, kāpēc kopīgsētikas kodekss Latvijas žurnālistiem ir vai nav vajadzīgs, labi raksturo to, ka žurnālistu vidēLatvijā sadzīvo ļoti dažādas pieejas.Intervijās tiek paustas gan rūpes par profesionālisma uzturēšanu, ko žurnālisti saista ar vienotaētikas kodeksa esamību un Žurnālistu savienības prestiža celšanu, kā arī pašregulējošas ētikas padomesnodibināšanu, gan atziņa, ka tāds kodekss būtu vajadzīgs, bet nav iespējams Latvijā eksistējošodažādo žurnālistikas kultūru un asās konkurences dēļ. Savukārt citi uzskata, ka ētikas kodekss tikaiierobežotu žurnālistu brīvību, katram pašam jāvadās pēc vispārcilvēciskās morāles principiem.Pausts arī uzskats, ka tas būs vēl viens instruments, kas palīdzēs kritizēt krievu presi Latvijā.Acīmredzot tieši šo pretrunīgo attieksmju dēļ arī notika tik asas cīņas starp dažādiem žurnālistugrupējumiem, gatavojoties Žurnālistu savienības kongresam un valdes vēlēšanām 2007. gadā.Paradoksālais fakts slēpjas tajā apstāklī, ka Žurnālistu savienības vadībā patlaban pēc pārvēlēšanāmnonākuši tieši tie žurnālisti, kuri intervijās pauduši pārliecību, ka žurnālistiem Latvijāētikas kodekss nav vajadzīgs vai iespējams, kuru redakciju īpašnieku ietekme uz redakcionāloneatkarību netiek apšaubīta, kuri paši kandidējuši no politiskām partijām, kuri atbalsta praksiredakcionālajam saturam balstīt reklāmas (advertorial). Savukārt pati kongresa organizācija,cīņas par un ap savienības īpašumiem, vadību, kvorumu, grupējumiem labi ilustrē to politiskokultūru Latvijā, kuras sastāvdaļa ir žurnālistika un kuras izpausmes citu aktoru darbībā pašižurnālisti asi kritizējuši.Līdzdalību profesionālās organizācijās mēdz uzskatīt par profesionālisma manifestāciju, jokontakti ar citiem žurnālistiem, diskutējot par žurnālistikas praktiskiem jautājumiem, pastiprina50