LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAŠīs sarunas, stāsti ir filmas jēga un sāls. Tajās it kā, no vienas puses, tiek apstiprināts viss tālaikaapritē esošajās vēstures grāmatās rakstītais, bet, no otras puses, pašas filmas tēli un sarunas tam(pilnībā) neatbilst. Ir citādi. Iztrūkst oficiālā stīvuma un laķējuma, arī totalitārajiem režīmiemtik obligāti raksturīgās politiskās dzīves un līdz ar to arī vēstures estetizācijas. Sarunas, kā liecinascenārijs, notiek pie strēlniekiem – viņu ikdienas vidē un dzīvestelpā. Tajā nav ne karogu,ne transparentu, ne valstsvīru. Tajā ir ikdiena. Runāts tiek ikdienas valodā – tie nav ne skolu,ne augstskolu, ne akadēmisko vēstures grāmatu teksti, tādējādi gandrīz pilnībā izgaist ierastaisideoloģiskais marķējums. Protams, vecie vīri un sievas atzīst, ka viņu dzīves ceļš ir bijis pareizsun padomju iekārtas esība attaisno strēlnieka likteni visa mūža ilgumā. Scenārijs teksta līmenīnepiedāvā skaidru izaicinājumu esošajai varai, tikai, kā minēju, citādību.No t.s. stagnācijas gadu padomju vēstures diskursa bija izslēgtas staļinisma perioda negācijas– vispirms jau represijas. “Strēlnieku zvaigznāja” scenārijs 20. gs. 30. gados PSRS represētosstrēlniekus – padomju iekārtas iedibinātājus, kurus nobendēja pašradītā varas sistēma unkārtība, – pārvērš poētiskos tēlos un vīzijās. Scenārijā lasāms:“Mirdz lampioniem vītnes un viegli šūpojas vējā. No Strēlnieku zvaigznāja tuvojasjaunas sejas.Eduards Bērziņš, Jukums Vācietis, Roberts Eidemanis, Augusts Bērziņš, JēkabsPeterss. Sejas tuvojas un gaist.Nogrand zalve, tumšajās debesīs uzšaujas krāsainas raķetes. Uz brīdi tās izgaismoveco strēlnieku sejas, kas grupiņās sastājušās vai pa vienam seko fejerverka ugunīm.Raķetēm izdegot, sejas pazūd tumsā.” 14Rakstītā izpratne paliek pašu scenārija lasītāju ziņā, ainas uztvere ir atkarīga no scenārijalasītāju/filmas skatītāju zināšanām. Līdzīgi ir arī citās epizodēs, aprautie teikumi, nepateiktā unneizrunātā jaušamība, poētisms un liriskums ir tālaika kultūrvaloda, kuras kodi laikabiedriemir zināmi un saprotami.Scenārija piedāvāto epizožu aprakstos klātesoša ir strēlnieku aiziešana – viņi cilvēka mūžaritumā tolaik dzīvoja tā noslēguma gadus. A. Plaudis un J. Podnieks secina: “Šodien, pēc vairākkā 60 gadiem Nāves vējš atkal plosa strēlnieku rindas, tikai šoreiz izbēgt ir grūtāk.” 15 Strēlniekustāstus papildina neizbēgamā nolemtība.Scenārija pirmajā variantā filma noslēdzas:“Latvijas ainavai, no koka galotnēm skatītai, pāri skan vecīgi smiekli un 96-gadīgāstrēlnieka Jāņa Baloža vecās cītaras skaņas.Beigas.” 16Scenārija pēcvārda piezīmēs autori norāda, ka plāno tikties vēl ar 150 strēlniekiem. Rezumējumāteikts:“Nobeigumā vēlreiz jāuzsver: sākot šo darbu, mūs nevadīja doma izsekot strēlniekucīņu hronoloģijai vai papildināt slaveno Sarkano latviešu strēlnieku vēsturi ar jauniematklājumiem un faktiem. Ar patiesu pietāti un interesi mēs centāmies saskatītun iemūžināt tās ētiskās īpašības pēdējos dzīvajos latviešu strēlniekos, kas raksturomūsu tautu lielu karu, grūtību un sociālu pārvērtību periodos. Mūsu paaudzes pienākumsir uzklausīt un saglabāt laikam šo vēl dzīvo leģendu, lai filmas koptēls rosinātunākošās paaudzes radīt leģendas turpinājumu.Tas būtu veco latviešu strēlnieku un šīs filmas veidotāju kopējs vēlējums XXI gad-95