LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAkārt vietu kameras priekšā apspriež Valters Benjamins savā slavenajā darbā “Mākslasdarbs tātehniskās reproducējamības liakmetā” (Benjamins, 2005). Benjamins raksta, ka kamera ne tikainodala aktieri no skatītāja, aktieris vairs nevar komunicēt ar skatītāju, nevar pielāgoties tam,bet prezentē sevi kamerai, kas sadala viņa priekšnesumu vairākos testa uzņēmumos, meklējotlabāko no tiem, kas tiek montēts gala filmā, bet arī nolaupa personai kameras priekšā viņas dzīvoauru, kas ir saistīta ar “šeit un tagad” momentu. Abi – gan skatītājs, gan aktieris – ir pakļautitehnikai un tiek piespiesti pieņemt kameras pozīciju, aktieris vairs nav vienots tēls, bet dažādulaikā un telpā nesaistītu uzņēmumu mozaīka, bet skatītājs pieņem kameras perspektīvu kā savuskatienu. Viens no šīs diskusijas secinājumiem ir neiespējamība sasniegt patiesību un realitātiar kameras starpniecību.Atgriežoties pie filmas “Ābols upē” un pie diskusijas par to, nākas secināt, ka gan filmas autori,gan recenzenti tic kameras caurskatāmībai. Kamera tiek uztverta kā logs, kas ļauj labāk un precīzāksaskatīt realitāti, turklāt, Freimanis un viņa komanda tic, ka šo logu ir iespējams pavērt arī cilvēkuiekšējā pasaulē, ienākot intīmajā privāttelpā. Aicinājumu privātajā sfērā iegūst nevis kamera,bet Ivars Kalniņš, kas, protams, norāda uz to, ka dvēseli atklāt kameras priekšā nav tik vienkārši,cilvēciskais kontakts ir tomēr nepieciešams, taču scenārija neesamība, nepierakstīti dialogi un aicinājumsaktieriem improvizēt un uzvesties dabiski kameras priekšā, pierāda iepriekš izvirzīto tēzipar kameras objektivitāti un autoru neiejaukšanās principu realitātē. Filma “Ābols upē” šajā ziņāir tik tiešām likumsakarīgs un nepieciešams solis Latvijas kino attīstībā. Šī noslēpumainā privātātelpa, iekšējā cilvēku pasaule, jūtu un atmiņu sfēra parādās arī citās Latvijas filmās uz robežasstarp dokumentālo kino un spēles filmām. “Motociklu vasara” (1975, rež. Uldis Brauns) parādāskinoekrānos vienlaikus ar “Ābols upē”, cits piemērs ir Lailas Pakalniņas “Kurpe” (1998). Filma“Kurpe” ir īpaša ar to, ka tā ļoti precīzi, dokumentāli rekonstruē jau aizgājušā laika izjūtu. Kādāintervijā Laila Pakalniņa paskaidro savu darba metodi: “[..] pirms mēs sākām filmēt, mums bijaskaidrs par visiem kadriem, kam filmā ir jābūt”, un Gints Bērziņš precizē: “šis gadījums varbūt irunikāls ar to, ka mūsu scenārijs un arī kadrējums bija ļoti precīzs, tāpēc nekādu lieku kadru nebija.[...] Mēs vienkārši precīzi realizējām savu plānu.” 26Divdesmit gados, kas šķir filmas “Ābols upē” un “Kurpe”, ir mainījusies attieksme pret tomatēriju, ko filmē. L. Pakalniņai atšķirībā no A. Freimaņa nav tikai iedvesma, bet konkrētsplāns. Režisore vēršas sevī, formulē vārdos, izmanto valodu, lai sniegtu kamerai iespēju parādītto realitāti, kas paveras cilvēka acīm. A. Freimanis uzticas kamerai kā savām acīm, izslēdzotvalodu kā traucēkli 27 , viņš cenšas pieskarties realitātei, kas nepakļaujas kamerai un līdz ar toautors bija spiests atgriezties pie vārdiem kā pie skaidrojoša līdzekļa.Cita svarīga Padomju Savienības pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu pazīme ir oficiālāsvalsts dzīves un ikdienišķās privātas dzīves nošķirtība. 1970. gados sabiedrības un valsts dzīveneatgriezeniski šķīrās. Arī Leonīds Karasevs, kas aplūko šo laiku no kultūroloģiskas un filozofiskaspozīcijas, pirmām kārtām atzīmē šo sašķeltību:“Прежде всего, 1970-е годы – это время, когда в жизни народа (прежде всего,в жизни интеллигенции) появилось всеобщее и почти бытовое ощущение (атакже, прямо скажем, сочувственное приятие) того, что жизнь имеет двойноеизмерение” (Карасев, 2007, 2 (52).Dzīvi Padomju Savienībā 1970. gados raksturo tās eksistence divās dimensijās: darbā, mītiņā,sapulcē ir viena, mājās, pie draugiem ir cita dimensija. Šī dzīves dubultā dimensija ir visaptverošaun ikdienišķa izjūta. L. Karasevs atzīmē, ka kaut arī 1970. gados šī dzīves izjūta raksturogalvenokārt sabiedrības pretpolus – nomenklatūru un inteliģenci, taču jau 1980. šī izjūta ieguvamasveida raksturu, apvienojot visus sabiedrības slāņus. Ekonomists Evgenijs Saburovs savārakstā par 1970. gadiem PSRS ar nosaukumu “alternatīvā dzīve” rezumē šo desmitgadi, kā131