LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKALaika periodu no 1983. gada līdz 1985. gadam, kurā filmas autori uzrakstīja scenāriju un sākafilmas uzņemšanu, daļa vēsturnieku dēvē par “perestroikas embrionālo periodu”. 1983. gadāPadomju Savienības vadītājs ir J. Andropovs, kuru savukārt sauca arī par “perestroikas tēvu”(Барсенков, Вдовин, 2005, 588).1983. gada sākumā filmas ieceres autori Ābrams Kleckins, Juris Podnieks un JevgēņijsMargoļins saņem atļaujas sākt darbu pie literārā scenārija izstrādāšanas, kuru nodod 1984. gadanovembrī, tad to pieņem Rīgā un nosūta uz Maskavu.1985. gadā valsti vada K. Čerņenko.1985. gada pirmajā pusē uzrakstītas vairākas nozīmīgas atsauksmes, kurās filozofijas zinātņukandidāts, Latvijas PSR ZA Filozofijas un tiesību institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbāJ. Veišs un Latvijas ĻKJS CK sekretārs G. Valujevs izsaka atbalstu scenārija autoriem, uzsverot,ka šāda filma ir sabiedrībai nepieciešama, arī Rīgas kinostudijas Mākslas padomes Hronikassektora galvenais redaktors J. Nogins paraksta slēdzienu, kurā atzinīgi novērtē scenāriju, balstotiestieši uz K. Čerņenko runās dzirdēto.1985. gada martā Padomju Savienības vadībā nonāk M. Gorbačovs, kurš 15. maijā dodasuz Ļeņingradu, lai tiktos ar tautu. Pēc šī brauciena jēdziens perestroika kļūst par neatņemamupubliskās telpas sastāvdaļu.1985. gada maijā Maskavā apstiprina scenāriju.1985. gada augustā filmu iekļauj 1986. gada ražošanas plānā.1986. gada decembrī filma nonāk pie skatītājiem.Izsekojot minētajiem datumiem, skaidri redzams, ka filmas liktenis bijis cieši saistīts ar notikumiemun pārmaiņām Padomju Savienībā. Jāņem vērā arī tas, ka glasnostj un perestroika,kas bija par pamatu, lai filmu apstiprinātu un ļautu demonstrēt, bija neiespējama bez šāda veidadarbiem, tādēļ glasnostj un perestroika bija nepieciešama filmai, bet filma nepieciešama, laivarētu šos pārmaiņu procesus ilustrēt.Viens no scenārija autoriem Ābrams Kleckins formulējis, ka sākumā filma bijusi sabiedrībasfakts, sociāls notikums, vēlāk tas kļuva arī par mākslas notikumu, jo filma bija ne tikai vēsturesfakts, bet arī kultūras sastāvdaļa, kura apliecināja, ka arī tobrīd [1986. gadā] varēja “runāt” parbrīvību, iekšēju brīvību un demokrātiju, kura pastāv nevis likumos, bet mūsos pašos. 622007. gadā filma DVD formātā ar subtitriem latviešu, angļu un krievu valodā no jauna devusiespie skatītājiem – gan kā mākslas darbs, gan kā vēstures liecība.Izmantotā literatūraAdikibi, O. Baleins, B. Brejī, E. et al. (1999). Ideju vārdnīca: domātāji, teorijas un jēdzieni filozofijā, zinātnē,reliģijā, politikā, vēsturē un mākslā. Rīga: Zvaigzne ABC.Барсенков, А. С. & Вдовин, А. И. (2005). История России. 1917 – 2004. Москва: Аспект Пресс.Barts, R. (2006). Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju. [Rīga]: Laikmetīgās mākslas centrs.Giddens, A. (1997). Sociology. Cambridge: Polity Press.Kļockins, Ā. (1983). Mana pasaule: Tikšanās dzīvē un iztēlē. Rīga: Avots.Лотман, Ю. М. (2005). Об искусстве. Санкт-Петербург: Искусство СПБ.Luhmann, N. (2000). The reality of mass media. Cambridge: Polity Press.Matīsa, K. & Redovičs, A. (2007). Dokumentāls logs uz Eiropu. Eiropas dokumentālo kino simpoziji 1977 – 2007.Rīga: Mansards.Nichols, B. (2001). Introduction to documentary. Bloomington: Indiana University Press.Riekstiņš, E. (sast.) (1989). Padomju Latvijas kinomāksla. Mākslas, dokumentālās un multiplikācijas filmas. Rīga:Liesma.Rozenvalde, I. (2004). Preses lasītāja svešvārdu vārdnīca. Rīga: Nordik.Schutz, A. (1970). On phenomenology and social relations. Chicago: University of Chicago Press.Siliņš, U. & Vējiņš, J. (2006). Latvija likteņa gaitās 1918 – 1991. Rīga: a/s Preses Nams.Thompson, J. B. (1995). The media and modernity. Cambridge: Polity Press.88